Šis raksts ir pārkopēts no mana ieraksta feisbukā
https://www.facebook.com/andra.gustavsone/posts/5126079217431336?comment_id=278707631127536&reply_comment_id=291815703161421
Tur ir arī komentāri. Tādus ceru ieraudzīt ari šeit Piedodiet manu dzīvi ilūzijas pasaulē. Pasaulē, kurā likos kādam vajadzīga.
Reiz, skolas gados, man izzīlēja divus vīrus un vienu bērnu kā arī mūža beigas 64 gados. Līdz šim ir piepildījušies divi vīri un viens bērns. Līdz 64 gadiem kāds ceļš ejams, jo man pagaidām 59, vasaras viducī būs 59.
Pacentīšos līdz tam atdot gan materiālos, gan morālos parādus,.
Jo nezinu, kādam ūbber brīnumam jānotiek, lai es izietu pie vira trešo reizi, sagādātu vēl kādu bērnu, māsu vai brāli jau esošajam, un nodzīvotu ilgāk par 64 gadiem.
Esmu pateicīga par tiem smagajiem vārdiem šodienas autobusā uz centru. Smagāku nevar būt un patiesi bija arī.
Esmu daudziem nodarījusi pāri negribot, ne ļauna nolūka. Nezinu kā kļūdas labot. Vien pasakot - piedodiet, mīlu jūs, tuvāku cilvēku man nav....Bet vai tapts piedots?
Gribētos ar visiem mīļajiem kaut pēdējo reizi mūžā satikties zaļā pļavā un visus apmīļot, pateikt, ka ne no ļauna prātā. Un mīlēt visus, visus.....
Noticiet taču beidzot, ka mīlu jūs visus pa īstam, ne ilūziju pasaulē. Pa īstam, jo ilūzija ir māņi, bet manas sirds ilgas pēc jums ir īstas.....
Man maz atlicis dzīvot, gribētos vismaz atlikušo nodzīvot mīlestībā...
Un vēlreiz paldies par tiem smagajiem vārdiem autobusā no lidostas braucot....Varbūt tik smagi sajutu, ka negaidīju un asaras bija īstas....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru