Jau kuro gadu sagadās tā, ka Līgo vakaru, tāpat kā Vecgada vakaru, un sekojošo nakti pavadu mājās. Ja nepagadās kāds tiešām objektīvs iemesls, tad vienalga ir kaut kāds vēlēšanās iztrūkums.
Šogad gadījās objektīvisms - dažas veselības problēmas, kuras neļāva aiziet daudz prom no mājām. Pie visa vainīgs viens, precīzāk - viena pinte - aliņš. Arī tiem tomēr jāskatās derīguma termiņš par spīti preces lielajai popularitātei.
Ir tāda dīvaina nianse. Man ļoti patika un aizrāva Jāņu svinēšana, Ziemassvētku gājiens uz baznīcu dziļā jaunībā, kad tie bija oficiāli aizliegti. Vecgada vakars ir izturējis laika pārbaudi, bet arī tad, tagad jau sen pieaugušā posmā, ja man neuzrodas ciemiņi vai kāds neatsakāms uzaicinājums, labāk sēžu mājās un eju gulēt ilgi pirms pusnakts.
Tiesa, Jāņus vēl mazlietiņ svinēju, kad dēls bija vēl tikai pirmsskolas čāpulis, viņa agrīnajos skolas gados bija arī Ziemassvētki ar visām tradicionālajām darbībām. Tiesa, toreiz, 90-jos gados, ar to svinēšanos bija pagrūti gada beigās. Jo puikam svinama vārdadiena, nepilnu nedēļu pēc kuras - Ziemassvētki, vēl pēc nedēļas - Vecgada vakars. Lieki teikt laikam, ka galds "lūza" bērna vārdadienā, pēc Ziemassvētkos. Un Vecgada vakarā uz galda likās tas, kas atlicies no divām iepriekšējām svinēšanām. Jo 90-jos, it īpaši desmitgades sākums bija visai saspringts gan naudas, gan dabonamo produktu ziņā.
Bet arī tas ar laiku noreducējās līdz minimumam. Dēls ir pieaudzis un ar savu dzīvi, māsa praktiski VISU laiku (ar retiem atvaļinājumiem) ir Nīderlandē, tagadējiem draugiem savi plāni,,,,
Atceroties padomjlaika līgošanu... vismaz to, kurā piedalījos visu 80-to gadu lielāko daļu. Oficiāli 23. un 24. jūnijs bija pilna laika darba dienas (ja iekrita nedēļas vidū). Bet vienalga tapa svinēts. 23-ais datums neoficiāli kļuva par īso darba dienu, kuras noslēgumā vismaz tajā darba vietā, kurā strādāju tapa nedaudz ietusēts svētkiem. Pēc tam kur nu kurais. Nākošajā dienā bija jābūt darbā un it kā jāstrādā. Pirmā daļa tapa ievērota. Darbā mēs ieradāmies. Pēc maiņu principa - kāds pa taisno no līgošanas vietas un darbā bija līdz pusdienas laikam, u pusdienas laiku saradās tie, kuri tomēr izlēma drusku pagulēt pēc līgošanas.
Dienu mēs "atsēdējām" un "ārstējāmies" ar šķaidītu spirtu un dažām uzkodām. Priekšniecība šito joku zināja, bet neiebilda.
Pieļauju, ka daudzās darba vietās bija tapat.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru