Nezināju, kā īsti nosaukt šo rakstu. Tāpēc nosaucu kā nosaucu.
Daļēji par savām šībrīža emocijām jau rakstīju iepriekš divos rakstos - par garu redzēšanu un par to, ka nedrīkstu raudāt. Šis laikam sanāks kā turpinājums abiem iepriekšējiem.
Var jau būt, ka vecums pienācis tāds, ka uzmanību pievērš vairāk tam, kas agrāk likās maznozīmīgs. Nu, ja nepatīk, nelasiet. tomēr būšu pateicīga tiem, kuri tiks līdz galam un varbūt pat kādu komentāru ierakstīs (kaut arī uz komentāriem īsti neceru - lasīt mani lasa, tik viedokli par uzrakstīto izsaka labi ja reizi 100 gados).Daudz ko pārskatu ka cilvēks uz nāves gultas, kaut ari šodien nu noteikti nemiršu un rīt ari netaisos mirt.
Tomēr - par notikumiem, kuri aizņem manu dzīvi pašlaik, varbūt daudz un sīki neizplūdīšu, ļaušu tiem notikt līdz galam.
Jā, bija laiki, kad dzīvoju un darbojos "ejot pāri galvām" sāpinot savus īpaši tuvos cilvēkus. Vecākiem vairs nepagūšu pa īstam atvainoties un izlīgt - abi jau kapu kalniņā. Varbūt izdosies ar māsu, dēlu, dažiem attāliem, bet pietiekami tuviem radiem? Nezinu, cenšos,
Vēl tagad spēju paredzēt kaut nedaudz sev būtiskus notikumus. No cikla - uzradusies problēma, uzreiz, uz sitiena nav iespējams atrisināt. Tad pieklauvē "Neuztraucies tuvākā laikā, varbūt tuvākā pusgadā sāks risināties". Un notiekās taču, velns parāvis.
Lietas risinās gluži ne tā, kā iecerēts konkrēti, bet risinās.
Ja konkrēti, risinās parādu atdošanas lietas. Tiesa, dēls piepalīdz, bet tas tā. Cik pati, cik ar dēla starpniecību. Vēl nu jau izbijušajā pagājušajā rudenī "nokāru ausis" ar domu - kā atrisināšu šo parādu būšanu? Negribas taču pēc sevis parādus atstāt mantojumā. Bet tad "nokārtās ausis" pastūma malā doma - pavasarī viss sāks risināties, radīsies situācija risinājumam, radīsies cilvēks, kurš kaut bikstīs lietu risināšanas jautājumu. Un. Ir pavasaris, lietas risinās, zināmā mērā pietika ar dēla līdzatbalstu un reizēm piebikstīšanu vajadzīgā brīdī.
Kā es rudenī ko tādu varēju iedomāties - lietu risinājuma sākumu pavasarī? Nezinu. Nekādu priekšnoteikumu un priekšinformācijas nebija. Bija tikai pārliecība, ka viss sāks notikties pavasarī.
Vēl dažas pārliecības "iekabinājušās" zemapziņas līmeņa prātā. Tomēr laikam skaļi neko pagaidām neteikšu; ļaušu notikumiem iet savu gaitu. Ir bijušas reizes, kad es šo zemapziņas it kā pareģojumu, it kā piriekšsajūtu izsaku vēl tikai idejas līmenī esošu - un tad ir cauri, nenotiekās, nepiepildās.
Vienu gan nespēju saprast - kāpēc man ir visai nosacīta skaidrība par apmēram to, ka pašai sagaidāms, bet citu dzīves gājumus īpaši nejūtu. Varbūt neesmu "ielaidusi sevī" tik pietiekami, lai varētu ko pateikt, kaut pabrīdināt caur puķītēm? Laikam esmu sūklis, kurš uzsūc no apkārtējās pasaules ar nu ļoti minimālu atdevi pasaulei.
Kaut arī ir bijušas situācijas, kad, pat nezinot pamatojumu, esmu mēģinājusi ieteikt idejas kādam cita cilvēka problēmu risinājumam. Tas ir - tiek izteikta problēma, iesaku likt to problēmu uz doto brīdi mierā un nedomāt par to kādu laiciņu. Jo risinājums pienāks it kā pats no sevis visai drīzā laikā. Visai drīzā, neizsakot skaļi termiņu, termiņu, kuru nezinu; zinu, tik, ka termiņš nebūs ilgs.
Nezinu, ko ar šīm savām spējām darīt. Nedēvēju sevi par ekstrasensu un nemēģinu ar to naudu pelnīt. Vienkārši reizēm sajūtu kādus notikumus uz priekšu, kaut kad nākotnē. Galvenokārt par savu dzīvi domājot. Svešās dzīvēs pat nemēģinu līst iekšā - ka nesabojāju kaut ko. Katram tomēr jāizdzīvo sava dzīve, nevis "jāvārās" citu cilvēku dzīvēs.
Par to, ka raudāt laikam nedrīkstu. Ar dažām savām rīcībām esmu nopelnījusi cilvēku attieksmi pret sevi tādu, kāda nu viņa ir.
Arī šeit esmu visāda. Reizēm pieņemamas domas, reizēm nē. Tomēr mani lasa un esmu pateicīga par to. Paldies, mani lasītāji, ka jūs esat un manis teiktais reizēm aizķer.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru