1. Pirmais, kas nāk prātā ir Krievijas-Ukrainas karš. Cik nu no mana mazā, metrs ar cepurīti, auguma un kakta Vecmīlgrāvī saprotās, tas karš tik viegli un ātri nebeigsies. Ukraiņi karo savā zemē un būs kā mūris pat par pēdējo savas zemes ķieģelīti. Ja Krievija iekaros Ukrainu, viņa iegūs iznīcinātas pilsētas, iznīcinātu infrastruktūru, neapartus un neapsētus labības laukus. Un problēmu - kur lai rauj līdzekļus to visu atjaunot. Cik noprotams no informācijas, kura iesprūk internetā, Krievijai nepietiek līdzekļu savu esošo vidi sakārtot. Naudas mazums ir ne tikai pašu naudas lādītē, bet arī pārējā pasaule daudz kam "piegriezusi krānu".
2. Ukrainas karam beidzoties nav izslēgts karš ar Poliju, Lietuvu. Tām abām valstīm apvienojoties, var visādas oficiālas dokumentācijas ieskaitot kartes sadabūt un uz to pamata izteikt savas pretenzijas Krievijai. Somi arī var izteikt savas pretenzijas par 1939./1940.gadu kara rezultātiem un Krievijas (kura sevi pozicionējusi kā PSRS mantiniece) "iesūkusi" daļu Somijas teritorijas. Tāpat arī japāņi var pieklauvēt ar savu "hallo, mums lūdzu tās divas Kuriļu salas" un pie viena "Mums taču Otrais pasaules karš vēl nav beidzies - miera līguma ta nav".
3. Pasaulē ir padaudz karadarbības vietu. Tikai tās visas, atšķirībā no Krievijas-Ukrainas kara var uzskatīt par lokālām padarīšanām. Pie kam Krievija ir vienīgā, kura pasaulei piedraudējusi ar sarkano kodolbumbas pogu. Bet ja tā padomā - Krievija nav vienīgā valsts, kurai ir tas kodolierocis. Gan jau ka ir bariņš citu valstu, kurām tās atombumbas arī ir. Un laikam sakoriģētas Krievijas virzienā. Kas notiktu, ja tās valstis sarunātu un visas vienlaicīgi tās savas sarkanās pogas nospiestu? Šaubos, vai Krievijai pietiek arsenāla tās visas pārtvert un neitralizēt.
Saprotu, ka situācija taptu nosaukta par Trešo pasaules karu. Tik dikti interesētu, ar ko tas viss beigtos un kā kura valsts tiktu ar šīs nelaimes sekām galā.
4. Eiforija par esību Rīgā ir kaut kur izplēnējusi. Sāku pat fiziski sliktāk justies. Kovida nav, pārbaudījos. Arī tās modīgās mutācijas nav. Vienkārši slikta pašsajūta un nedaudz depresīvs noskaņojums. Gribas atpakaļ uz Ludzu. Bija kaut kāda stabilitātes sajūta iekšēji, kaut arī ārsts un draugi vēl relatīvi nesen teica, ka esot pastāvīgā dzīvesvietā Rīgā esmu kļuvusi mierīgāka un neizskatos nervoza. Grūti pateikt, kā tas no malas izskatās, bet iekšēji mana labsajūta un iekšējais miers pēdējos mēnešos ir stipri sašūpojies un pasliktinājies. Ir laikam lietas, kuras pie gadījuma ar dēlu būs jāizrunā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru