Mazliet noguruma

Rakstu to, kas izklausīsies pēc žēlošanās. Bet varbūt arī ir žēlošanās.

Kaut kas manī aizlūza februārī, kad sākās karš kaut kur, tepat blakus, aiz stūra. Pēc tam pamazām palika arvien trūvīgāk un trūvīgāk. Kaut kādas neapzinātas zemapziņas bailes no notiekošā un apziņa, ka pasaule ir mainījusies un nekas vairs nebūs kā senāk. 

Dēla braucieni u Ukrainu bailes un nedrošību nemazināja, drīzāk pastiprināja. Redzēju, redzu cik ļoti viņš ir mainījies tieši redzot visu to bardaku un nelaimi, kura ir Ukrainā. Viņš ir kļuvis pieaugušāks, tik pamazām pazūd nervozitāte. Biedēja šī nervozitāte, kad viņš reizēm pacēla balsi par kādu sīkumu, tad man "širmis aizvērās" un asaras pašas no sevis straumītēm tecēja. Tagad pamazām viss ieiet sliedēs.

Tik pašai veselība krietni sašūpojusies. Varbūt uz nervu pamata, varbūt tāpēc, ka sen vairs nav un nekad vairs nebūs 18. Jaunībā daudz vairāk kas tiek laists pār galvu, jo vairāk gadu sakrājas, jo vairāk daudz kas tiek laists caur sirdi un zemapziņu.

Skumīgi.

Rīt sāku "pastaigu" pie ārstiem. Lai nu papēta, lai līdz, ja var ko līdzēt.

Bet kaut kur pazudis tas prieks, kas dzimst pats no sevis. Tikai ikrītēja nopūta "uff, pamodos tomēr". Kaimiņiem, radiem, draugiem, paziņām - "priecājieties, ka esat pamodušies, aiz loga klimats ko bīda, ir rīta kafija - nav taču maz priekš maza prieciņa". Tam arī ticēju pati un bija labi. Bet tagad kaut kas ir aizlūzis un salūzis. Nezinu. cik daudz salūzis, bet ir skumji. Un nav prieka, tikai ikdienas stundu skaitīšana. Laikā starp pamošanos un aizmigšanu.

Piedodiet man manas skumjas. Piedodiet, ka izliku vispārējai apskatei. Kaut kā grūti noturēt sevī. Tuvākajiem kādiem pastāstīt? Nezinu, kuram būtu laika mani uzklausīt. Pat neceru, ka šim rakstam būs daudz lasītāju.... 

Vienkārši man ir skumīgi un tukšuma sajūta.