pirmdiena, 2022. gada 6. jūnijs

Tas, ko un kā mēs redzam (šoreiz laikam jau nedaudz pārdabiskā jomā)

Krietnus gadus iepriekš - 2013.gada 4.septembrī - še ierakstīju īsu rakstiņu par garu redzēšanu. Rakstiņš saturēja (un joprojām satur) atsauci uz garāku rakstu par šo tēmu Latvijas Fantāzijas un Fantastikas mājalapā. Toreiz, tajā īsajā rakstiņā, biju visai skeptiski noskaņota pamattekstā dotajiem uzstādījumiem.

Mana attieksme pret pamattekstā pausto nav īpaši mainījusies. Garus redzošie, tie, kuri kontaktējas ar uz zemes mirušajiem, kuri nu dzīvo citā pasaulē - tie par sevi nekādas reklāmas nekur neliks, nepulcēsies jel kādās domubiedru grupiņās "dancināt šķīvīti" vai darīt ko jebko citu tamlīdzīgu. Vienkārši darbs uz publiku, nevis kas reāls ar astrālo pasauli saistīts.

Tāpat vērtēju Krievijas TV (neatceros, kurā kanālā, un tagad jau tas ari vairs nav būtiski, jo Krievijas TV pie mums ir "nogriezta") raidījumu, kurš saucas "Ekstrasensu cīņas" un jau gadiem, vairākās sezonās, skatāms TV. Pie kam uz katru sezonu notiek dalībnieku atlase, konkurss. ES vienkārši neticu, ka var būt nu tik ļoti daudz cilvēku ar ekstrasensorām spējām, ka nepieciešams konkurss dalībai raidījumā. Un arī pats raidījums - katrā piedalās vairāki cilvēki. Raidījums gadu garumā..... Šovs un pašreklāma, nekas vairāk. Bez reāla seguma. Vangai, Džūnai, Zilākalna Martai speciālas reklāmas nebija vajadzīgas. Cilvēki tāpat zināja par šo dāmu spējām un rindām vien pie viņām "plēsās" ar savām problēmām.

Labi, drusku novērsos no tēmas. 

Katram cilvēkam (nav svarīgi, cik gadu vecumā) pienāk brīdis, kad tiek vērtēta paša dzīve un svērta dažnedažādos svaru kausos.

Man tas "gadu vētīšanas" vecums pienācis praktiski nesenā laikā.

Par saviem viedajiem sapņiem un iluzoro pasauli izteicos samērā nesen - šī gada 25. maijā. 

Tam, iepriekš teiktajam, varu vēl piemetināt divus citus gadījumus. 

Man bija 15, pēc dažām nedēļām vajadzēja būr 16 dzimšanas dienai. Līgo/Jāņu dienas rīta slimnīcā nomira mana vecmāmiņa, tēva māte. (Skaidrībai piemetināšu, ka mēs tolaik dzīvojām 3-istabu komunālā dzīvoklī kur vienā istabā dzīvoja valsts pieliktie kaimiņi, vienā istabā vecmāmiņa, trešajā mēs - 4 cilvēku ģimene, kurā bija 2-vas nepilngadīgas meitas). Šajā morāli smagajā tēvam situācijā tās loģisks turpinājums bija - mēs ar māsu pēc nelieliem divu istabu kosmētiskajiem remontiem tikām "iemitinātas" mirušās vecmammas istabā. Vecākiem tomēr atbrīvojās vieta privātajai dzīvei, mums, pusaugu meitenēm, arī tai pat privātajai dzīvei, kura sāka "uzņemt apgriezienus".

Nedēļu pēc tam, kad bijām abas stabilāk iekārtojušās vecmammas istabā, "uzradās" sapnis. Vecmamma pārnākusi mājās, koridorā sarunājas ar kaimiņieni, dzīvokļa trešās istabas iemītnieci. Bet es stāvu vecāku istabas durvīs neziņā par to, kā vecmammai pateikt, ka viņai vairs nav kur atgriezties, jo viņas istabu esam aizņēmušas mēs ar māsu. Neveiklības sajūta palikusi visam atlikušajam mūžam, kaut arī no sapņa redzēšanas pagājuši gadu desmiti.

Vel viena man zīmīga situācija. Nezinu, nosaukt to par sapni nomodā vai kā citādi - nezinu.

Tolaik kopā ar ģimeni (jāpiezīmē, ka laulība jau bija otra: pirmā tapa šķirta laiku iepriekš) dzīvojām pie māsas dzīvoklī Stabu ielā posmā starp Aleksandra Čaka ielu un Avotu ielu. Vīrs (nu, tas, kurš otrais pēc skaita) jau bija miris kā mēnešus divarpus. (Vēzis pēdējā stadijā). Atgriezos no kaut kurienes mājās, no Aleksandra Čaka ielas puses tuvojoties mājai, pamanīju, ka kādas mājas tālāk  uz Avotu ielas pusi, ka dodas prom cilvēks gan cilvēciski vizuāli, gan redzamajās virsdrēbēs, gan frizūrā - mans vīrs, kurš nesen nomiris, krematorijā atstāts kremēšanai. 

Kļūda? Ilūzija? Nezinu. Vārdā nepasaucu, pakaļ neaizskrēju. Bet redzēju, ko redzēju - vīrieti, kurš nu ļoti stipri izskatījās pēc mana praktiski tikko mirušā vīra. 

Līdz pat šim laikam nezinu, vai urnā, kuru izsniedza man un mirušā vīra brālim ir tiešām mana vīra pelni vai arī tur atrodas kāds cits; un neziņa, vai vīrs šādu savu aiziešanu nebija kaut kā iepriekš sarunājis kaut ar ārstējošo ārstu. 

Daudzas muhļīšanās ir iespējamas.

Ja pirmo gadījumu - vecomammu sapnī, - var droši nosaukt par īpatnēju sapni, tad kā nosaukt otru gadījumu? 

Manī joprojām nav īstas pārliecības, ka cilvēks, no kura atvadījāmies Krematorija atvadu zālē, tiešām ir kremēts, miris. Nepamet sajūta, ka kaut kas ir saorganizēts tā, lai es tā domātu un dzīvotu tālāk. Nezinu. 

Šajā jautājumā man ir ļoti daudz nezināmo. Nezinu, kā būtu izvērtusies mana un mana dēla dzīve, ja viņš tiešām būtu vēl dzīvs un kopā ar mani, manu dēlu. Vai mēs ar dēlu piedzīvotu tik daudz interesantu un dažādu notikumu, vai mēs sastaptu tos interesantos cilvēkus, kurus esam sastapuši....

Katrā gadījumā tiešām nezinu. Vērtējot nodzīvotos gadus, tieši tie, ar otro vīru kopā nodzīvotie, bijuši līgani, mierīgi, bez jebkādām prātā paliekošām darbībām, notikumiem. Lēni, līgani, mierīgi, varētu pat teikt - garlaicīgi. Protams, bija miers un stabilitāte. Bet iztrūka jel kāda piedzīvojuma. Kaut kas lēnīgs un paredzams.

Vai man tas bija vajadzīgs? Varbūt tajā dzīves posmā jā. Un pēc tam? Nezinu. Tiešām nezinu. jautājumu ir vairāk par atbildēm.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru