Tiešām, var jau būt, ka cietsirdīgi skanēs. Bet jautājums tiešām ir diskutabls, neviennozīmīgs. Runāšu par cilvēku grupu, kurus pieņemts saukt par "cilvēkiem ar īpašām vajadzībām". Zināmā mērā pati piederu šai kategorijai, par cik ir dzīves laikā iegūta invaliditāte veselības dēļ.
Un nerunāšu par tiem cilvēkiem, kuri, par spīti vai kā nu tur vēl savai nelaimei, saslimšanas radīto iespēju robežās dzīvo samērā pilnvērtīgu dzīvi. Paralimpieši ir laikam redzamākā daļa, bet ir jau arī citās jomās aktīvi cilvēki ar īpašām vajadzībām. (Un Bēthovens esot bijis kurls, starp citu. Un kurlums viņam netraucēja sarakstīt mūziku, kuru joprojām klausās....).
Problēma iestājas tad, kad šis cilvēks ar īpašām vajadzībām ir dārzenīgaks par pašu dārzeni. Bez jebkādām, kaut nelielām, aktivitātēm un saskarsmes ar apkārtējo pasauli. Tikai nosacīti funkcionējošs un eksistējošs "bluķis"... Padomājiet paši - šāds "bluķis" ēd, dzer, guļ, vēl tikai tualetes funkcijas... Pārējā laikā? Trula, bezdomu, bezsapratnes skatīšanās vienā punktā labākajā gadījumā. Elpojoša mēbele, piedodiet par tiešumu. Vai dzīvs? Nezinu, laikam jau tas "bluķis" neko neteiks, jo neapzinās neko. Dzīve viņa tuviniekiem? "Norakta", nekāda. Tikai un vienīgi "bluķa" "apkalpošana". Nē, es nesaku, ka citiem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām nav vajadzīgas kādas palīdzības no malas. Bet - ir tomēr starpība tajā, vai invalīds kā nebūt arī pats aktivizējas, vai arī nu pavisam neko un nekā.
Šajā ziņā man ir mūžīgs, laikam neatbildams jautājums: Vai cilvēks ar īpašu vajadzību spēs kā nebūt pilnvertizēt savu dzīvi? Par ko savu dzīvi pārvērš tie vecāki, kuriem ir tapis skaidrs, ka tam īpašās vajadzības bērnam dzīvē nebūs nu nekādas pilnvērtības? Vispār - tumša, neko nesaprotoša eksistence?
Kad "parakstāmies uz bērniem", gribas taču, lai tas bērns dzīvotu, nevis būtu tikai un vienīgi "pārtikas produktu pārstrādes agregāts". Gribas, lai bērnam viņa iespēju robežās būtu pilnvērtīga dzīve - socializēšanās, visāda nodarbes u.tt.u.tml. Bet tādam, kurš vispār neko un nekā? Tikai "bluķojas" un nu neko nespēj saprast? Vai tā ir dzīve gan tam bērnam, gan viņa vecākiem? Radies iespaids, ka šādu "bērnu" vecāki ir pasmagi egoisti, jo - "Esmu laidis pasaulē bērnu, lai nu pasaule man palīdz". "Bērns" ir pasaulē ienācis ķeksītim, vecāka kompleksa realizācijai bez "Kas ar bērnu būs tālāk, viņa dzīvē? Pēc tam, kad manis vairs nebūs? Kā viņš dzīvos?"
Un, vēlreiz atkārtoju, es nerunāju par tiem, kuriem tā īpašā vajadzība izpaužas tehnisko līdzekļu (kruķu, ratiņkrēslu, briļļu, zobu protēžu u.tml.u.c.) nepieciešamībā, vai arī dažādās pakāpēs bremzētā domāšanā. Šie cilvēki savu iespēju robežās dzīvo dzīvi. Es runāju par tiem, kuri nevis dzīvo, bet ir tikai ķeksīša pēc. Ne dzīvi, ne miruši, nekādi.
Zinu, ka izsakos šerpi. Un neesmu Dieva vietniece zemes virsū ar tiesībām lemt par to, kuram dzīvot un kuram nē. Tomēr ir un paliek jautājums "Cik tiesīgi mēs esam lemt par tām dzīvēm, kuras pat nosacīti nevar nosaukt par dzīvēm? Vai esam tiesīgi pakļaut dzīvošanai tos, kuri nekā un nemaz ne ar ko nespēj dzīvot?".
Tikai jautājums, uz kuru laikam nav viennozīmīgas atbildes...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru