Un šoreiz, pa ilgiem laikiem atkal pa punktiem rakstīšu. Iespējams, ka kādās tēmās kaut kur zināmā mērā atkārtošos; ja nu tā sanāks - nesodiet bargi un droši sakiet.
- Relatīvi nesen, februāra beigu datumos, feisbukā dalījos ar lsm.lv vietnē publicētu rakstu, kurā pausts pētnieču viedoklis par to, kāpēc pērnruden netapa savākts nepieciešamais parakstu skaits tam, lai atlaistu Saeimu, kā arī lai varētu apturēt Partnerattiecību likuma spēkā stāšanos. Te nu man pat bez visiem pētījumiem redzams saprātības kodols. Vispirms, kāpēc Saeimas atlaišana neliekas saprātīga. manuprāt, šāds risinājums nebūs jēdzīgs tik ilgi, kamēr netaps pieņemts likums par to, ka Saeimas atlaišanas gadījumā darbībai sekojošajās ārkārtas vēlēšanās nedrīkstēs kandidēt neviens no atlaistās Saeimas deputātiem, kandidēt drīkstēs pavisam jauni personāži. Jo savādāk sanāk dikts paradokss un kaut vai elementārā Darba likuma (vai kā nu šo dokumentu tagad nosaukuši) klajš pārkāpums un neievērošana. Ja darbiniekus (šajā gadījumā deputātus) darba devējs (šajā gadījumā balsstiesīgie valsts iedzīvotāji) atlaiž no darba kā darbam nepiemērotus, neatbilstošus un visādi citādi nederīgus, tad kāda kaktusa pēc viņus pēc mirkļa paņemt atpakaļ darbā? Brīvprātīgi atlaida un brīvprātīgi paņēma atpakaļ? Tad kāda jēga bija tai atlaišanai? Tikai valsts un nodokļu maksātāju nelietderīga naudas tērēšana procesu organizēšanai. Regulārās, plānveida vēlēšanas jau ir pavisam kas cits. Par Partnerattiecību likumu runājot. Dzirdēju ļoti daudz "šūmēšanos" par to, ka LGBT, nepatiku pret šo cilvēku kategoriju, vispār, no cikla par to, ka likums tik uz šo kategoriju attiecināms. Protams, daļēji tā tas ir, jo vismaz beidzot iespēja kā juridiski sakārtot kopdzīves dažādās nianses LGBT personām. Bet te ir viena būtiska nianse. (Un ja nu kas, papētīju pašu likumu). Likumā neatradu konkrētas norādes, uz kuru cilvēku grupu attiecas jēdziens "partnerattiecības". No likuma vadoties šajā jēdzienā var saprast gan LGBT, gan Anniņas un Pēcīšus, kuri dzīvo kopā juridiski nenoformējuši savas attiecības. Un, būsim godīgi, LGBT uz visa kopējā fona vienalga ir mazākumā. tad ko, fanātiķi, kuriem par katru varīti gribas ar "savu dziemugrāmatu" pa svešām guļamistabām dzīvoties un pārtaisīt visus "pēc sava ģīmja un līdzības" , savu kompleksu izraisīto nepatiku pret LGBT izgāzīs arī pār Anniņām un Pēcīšiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ neveido juridisku ģimeni un vienkārši dzīvo kopā? Tas izklausās pēc "Prātiņ, nāc mājās!". Un vispār, kāda kuram daļa ko kurš pāris dara savā guļamistabā un cik reizes. Nosodāma ir līšana svešās guļamistabās un savu noteikumu diktēšana, pie kam visnotaļ agresīvā formā.
- Pēdējā laikā diezgan regulāri sanāk internetā ārēs ir cilvēki, kuri lasa "tikai pārbaudītu vietņu informāciju". T,i. tikai tur un to, kas lasa apmēram to, kur paustais zināmā mērā atbilst paša viedoklim. Pieļauju, ka ir pietiekami daudz cilvēku, kuri kādus websaitus neizlasa, jo ir pārliecinājušies, ka tajos ir kaut kas no "kukū" cikla un teiktais neatbilst viņu pārliecībai. Tāda nostāja, un atkal - tikai mans subjektīvais viedoklis, apzināti rada iegūtās informācijas zināmu vienvirzienību, pazemina objektivitātes slieksni. Cik nu pa manam, lai iegūtu par kaut ko objektīvāku un pilnīgāku redzējumu, jāapgūst visāda informācija neatkarīgi no saturiskās patikšanas vai nepatikšanas. Ko kurā websaitā "ņemt par pilnu" - katra paša ziņā. Katrs jau pats zina, ko uztvert nopietni, par ko pasmīkņāt, par ko padusmoties... Tās "kukū" vietnes punktus krāj dēļ daudzajiem skatījumiem? Bet apskatīt, izlasīt ne jau vienmēr ir tas pats, kas piekrist. Un punktiem šajā sakarībā nav nozīmes; tie klimatu netaisa. Tas, kā ar tiem var paspekulēt - nu, tas jau cits jautājums. Un paspekulēt var ar visu ko un visur, spekulācija nav rādītājs.
- Ir sagadījies dzirdēt viedokli, ka varā esošie un tai citādi tuvu stāvošie ir kasta, kurā cilvēkam "no malas" ir neiespējami iekļūt, šī politiskā un ekonomiskā elite grozot visus un visu pēc saviem ieskatiem utt. No cikla par to, ka "zemniekam Jancim ar savām idejām nekādi nesanāks tās idejas tur iebīdīt". Kaut kā tā. Nu, zināmā mērā piekrītu šim neoficiālajam viedoklim. Zināmā mērā, kas nebūt nenozīmē, ka absolūti un nesatricināmi. Politiskajai un ekonomiskajai elitei viennozīmīgi tas redzeslauks ir plašāks, nekā viensētas zemniekam Jancim. Un arī darbošanās "virtuve", kuru cilvēks no malas tomēr nepārzina. Vismaz ne tādā līmenī, lai varētu ko bīdīt ūberlielos apmēros. Un tomēr, kaut nosacīti un teorētiski, ir iespējams "cilvēkam no malas" tajās aprindās iespraukties. Pie rindas nosacījumu: vai pazīšanās, vai vides pastiprināta izpēte pirms spraukšanās (lai sapratu turienes 'spēles noteikumus"), varbūt vēl kādi citi priekšnoteikumi... Katrā gadījumā, ieskrējiens kādā valsts vai uzņēmuma kantorī ar brēcienu "tagad es vadīšu un labāk!" būs vienkārši smieklīgs un nevietā, ja tas būs vienkārši "Pēcis garam skrēja un izdomāja". Abloms vien sanāks. Īsti tālu piemēri nav jāmeklē. Labi, kādā apmēram 100 gadu tālā pagātnē un mūsu austrumpuses kaimiņa vēsturē, kad pēc revolūcijas vadošos visādās jomās amatos iesēdās strādnieki un zemnieki, kuri labi ja zināja kā ar virpu vai arklu apieties. Pārējais - tumša, miglaina bilde no cikla "Zinu apmēram kā gribu lai būtu, bet kā gatavu dabūt - nav prašanas un zināšanas nekādas, bet pabakstīšos"; galarezultāta - kas no tā sanāca? Kaut kā tā, šis punkts.
- Laikam zināmā mērā kā nebūt atkārtošos. Neesmu pārliecināta. Man par brīnumu, joprojām sastopami tādi īpatņi, kuri "Padomju laikos bija labāk! Šie laiki nekur neder! Vajag atpakaļ padomju varu!". Tad nu man ieslēdzas "Ja gribi atpakaļ, tad pie viena pajūsmo par izteiktu dažādu, pat ļoti elementāru preču deficītu, garās rindas pēc dienišķās desas, kuru deva 0,5 kg vienās rokās un kuru varēji nedabūt pēc 1,5 stundu ilgas rindā stāvēšanas, jo veikalā ievests ne pārāk daudzums; pajūsmo par laiku, kad džinsenes elementārās bija zināmas turības simbols, kad veikalā dabonamie maisiņi preču mājās aiznešanai bija šikošanās objekts... Un vēl daudz ko citu, kas šobrīd ir elementārs, viegli pieejams, ikdienišķs, bet tajos laikos šikošanas un zīmēšanās simbols". Ja es ko no šī cikla tam padomijas fanātam izsaku, sākās rīstīšanās un vāju argumentu meklēšana... Tas, ka es, citi mani vienaudži dalos/dalās ar atmiņām par to, kā mums pagāja TAS laiks, - tas ir pavisam savādāk. Mēs stāstām par tolaiku ideoloģijai "paralēlo pasauli". Jo dzīve visos laikos ir daudzkrāsaina mozaīka un sastāv ne jau tikai un vienīgi no ideoloģijas. Protams, dzīve dalījās tajā, ko runāja mājās, šaurā ģimenes lokā, un tajā, ko runāja publiskā telpā. Bet bija arī saulrieti jūras krastā, saullēkti teltspriekšā pārgājiena laikā... Atmiņas par kaut ko - paša bagātība, kuru nodot tālāk tiem, nākamajiem, vērtēšanai un izpratnei.
- Nu nevaru es laikam nepieskarties Krievijas tēmai. Esmu, protams, to "vietiņu" aprunājusi daudz un dikti pēdējo divu gadu laikā. Visādi. Tāzeme ir pēdējā impērija, kura izmisīgi turas pie sava impērisma un nespēj samierināties ar to, ka 90-jos zaudēja kontroli un ietekmi lielā teritorijā. Zaudēja kontroli pār divām jūrām. Tas nu tā, zināms fakts. Mēs varam šausmināties un niknoties par turienes darbībām, bet izdarīt ko šo darbību mainīšanai? Palīdzība Ukrainai ir patlaban vienīgais risinājums. Savādāk ko darīt ir bīstami, jo turienes kremlēns ir pērtiķis ar sarkano pogu un pērtiķis, kā zināms, ir neprognozējams cilvēku izpratnē. Austrumpusē kas mainīties var tikai tad, ja sprādziens notiks pašā Krievijā no iekšienes. Ja tur atradīsies spēki, kuri tur esošo diezgan strauji apgāzīs kājām gaisā. Vismaz man pagaidām redzas tā. Ir citi viedokļi?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru