Pirmo reizi šai tēmai pieskāros apmēram pirms gada runājot par reliģiska tipa fanātismu. Tiesa, man tagad tekstu pārlasot, bija iespaids, ka es tā pieticīgi, toleranti izteicos; pārgāju tēmai pa virsu. Bet nu labot neiešu, šoreiz tam visam tā pamatīgāk laikam.
Šoreiz parakājos internetā, lai tur atrastu pieejamos virsrakstā minēto jēdzienu labāka skaidrojuma atrašanai. Kā pirmo meklēju fanātisma skaidrojumu. Atradu daudzus riņķī un apkārt, bet paplašāku skaidrojumu jēdzienam atradu vietnē IK-PTZ publicētajā rakstā. Priekš manis - garš un tiešām izsmeļošs raksts. Jēdziena fans skaidrojumu atradu Vikipēdijā tam veltītajā šķirklī. Un mani nepārsteidza, man bija tāda nojauta, ka jēdziens fans ir saīsinājums no jēdziena fanātiķis. Un sākts lietot tikai apmēram 18.gadsimta beigās. Nepārstāstīšu, izlasīsiet. Linku taču iedevu.
Tas, kā pati uztveru šos jēdzienus - fans ir "maza mīļa vardīte, kas rušinās savā tēmā, ir interesanta sev un citiem. Jo tai ir savākusies interesanta informācija vardītei mīļā tēmā", fanātiķis ir "uzbāzīgi agresīva muša, ar vāju domāšanas spēju; fanātiķi virza tikai skaudība un vēlme uzspiest savu redzējumu par vietām, lietām, notikumiem tiem, kuri nemaz negrib zināt neko par mušas nostāju". Kaut kā tā.
Labi, tik tālu par jēdzienu izpratni. Tālāk manas, un tikai manas, domas izvērstāk.
Tas, ka fanātiķis savā ziņā ir "pē!", laikam ka nav īsti apstrīdams. Jo, vismaz manā uztverē, fanātiķis ir cilvēks, kuram "širmis aizvēries" un viņš agresīvā formā uzspiež citiem, pat tiem, kuriem fanātiķa paustā tēma pavisam neinteresē, savas domas kā vienīgo un neapstrīdamo patiesību. Īsti tālāk neizvērsīšu fanātiķu tēmu, vairāk laikam izplūdīšu par faniem.
Tas, ka jēdziens fans sevī ietver nu ļoti plašu kaut kādu aizraušanos diapazonu - nu, to nepamanīt laikam tā kā pagrūti būtu. Pat marku kolekcionārs ir fans tiem mazajiem, lipīgajiem, robmalu papīriņiem. Tas tā, visādi fani kolekcionāri, kāda žanra grāmatu lasītāji utml. ne ļoti "zīmējas", kaut arī reižu reizēm par viņiem kāda informācija "uzpeld" kaut kur.
Drusku savādāk ir ar mūzikas grupu, sporta komandu faniem.
Cik nu no mana kadiķkrūma pazares, koncerta laikā spiedzošās būtnes un saspringtie būtņi - nu tos man nu nekādi negribas par faniem saukt. Ar savu spiegšanu un springšanu pārkliedz visu koncertu, paši neko nedzird, citiem neļauj sadzirdēt, grupai uzstāties traucē un neļauj. Šīm būtnēm un būtņiem nav svarīga grupas uzstāšanās, dziedātās dziesmas. Svarīga ir pašu klātbūtne koncertā, kaut kāda zināma ekstāze no grupas dalībnieku vizuālā efekta. Un tikai. Šādi sabojājot visu pasākumu.
Tāpat par sporta faniem gribu akmentiņu mest. Tas, ka kādā komandu spēlē tribīnēs līdzjutēji komandu cenšas ar savu aktivitāti uzmundrināt - jauki, zināmā mērā palīdz jebkādai komandai. Bet manī vairāk dusmas uzdzen tas, ka daudzviet pasaulē, pēc divu komandu spēles laukumā, komandu līdzjutēji sāk plūkties un citas nekārtības radīt. Tā vairs nav līdzjušana, fanošana par komandu. Tā ir savu emociju izgāšana neadekvātā veidā. Tas, ka kādai komandai kādā spēlē nav paveicies un tā ir zaudējusi pretiniekiem, nebūt nenozīmē, ka pēc spēles līdzjutējiem jāsakaujas un jārada visādas citādas nekārtības. Sporta komandai būtiskāk ir mierīgi izanalizēt to, kāpēc noticis zaudējums un kam turpmāk pievērst vairāk uzmanības. Principā - tikai un vienīgi sevis un savas it kā mīļās komandas diskreditēšana.
Tas tā, īsumā. Ja vēl kas ienāks prātā, var jau būt ka atsevišķu pavedienu rakstīšu. Nezinu. Viedoklis?
(Es vispār kaut kā mulstu - pa šiem gadiem, ko rakstu blogu, laikam ka tikai vienu reizi esmu sastapusi komentāru, kurā "Tu kļūdies, jo...).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru