Un jā, protams. Šis būs zināms atgriešanās raksts par reiz aprunātām tēmām. Un, kā vienmēr, lūgums tomēr izlasīt līdz galam pirms komentēt.
1. Vispirms atgriežoties pie pasen aprunātas tēmas, precīzāk pie diviem Krievijas TV šoviem. No kuriem viens - valsts televīzijas Pirmajā kanālā esošais šovs vīriešu/sieviešu (мужское/жсенское) un pašpuicenes (пацанки) kanālā Piektdiena (Пятница). Par šiem raidījumiem izteicos jau 2022.gada novembrī. Tiesa, toreiz tekstā vairāk dominēja pārsteigums, zināma neizpratne. Pašreiz šis vērtējums drusku papildinājies varbūt savādākā rakursā.
Ja nu kas, tas, ka pirmā no manis pieminētajiem raidījumiem vadītāja ir tā pati Jūlija, kurai ir sakarības ar no Ukrainas prom aizvestajiem Ukrainas bērniem, kuri Krievijas izraisītā kukū pasākuma rezultātā nokļuvuši ne pārāk apskaužamos apstākļos, ir viena no šis personas šķautnēm un ne šī raksta tēmā - arī fakts. Tiešām, gribu tik par ko citu izteikties.
Abos šovos zināmā mērā tiek paceltas ne tikai konkrētu cilvēku problēmas, bet tie zināmā mērā raksturo arī situāciju kā tādu valstī. Var jau būt, ka kaut ko esmu palaidusi garām, bet neliekas, ka pie mums tās problēmas ir nu tik dziļas un nejaukas, ka nevarētus tikt galā bez televīzijas iejaukšanās. Un tas, ka dzīvoju kopmītņu tipa mājā, kurā ir dažādi cilvēki "nolasījušies" ar dažādām problēmām, man vismaz nav arguments. Tikai brīvprātīgs problēmas atrisinājums kādā mēra. Ja kļūdos un man kaut kur nav taisnība, droši oponējiet.
Ja par pirmajā raidījumā cilātām problēmām - nu, skaidrs taču, ka pirms raidījuma sižeta veikts visāds darbs kārtējā raidījuma veidošanai. Otrajā, protams, arī. Bet - attiecībā uz konkrēti otro - šovu varones ir 15 meitenes, kuras ierodas uz pasākumu, kurš ilgs kādus vairākus mēnešus. Un šo mēnešu laikā tiek veikts "sijāšanas" process tā, ka šova beigās paliek tikai 4 finālistes. It kā jauki un pūkaini palīdzot meitenēm beidzot kļūt atkal par meitenēm. Un tomēr - "WTF? Kas to visu apmaksa?". Šovu veidojot - tas, ka šova priekšplānā ir dažas meitenes, nemaz neizslēdz to, ka šova "aizmugurē" ir paliela tehniskā personāla komanda, visādi specialisti, kas ar meitenēm darbojas kadrā, meitenes šova laikā dzīvo glaunā mājā pie visa (jumts virs galvas ar visām ērtībām, ēšana par brīvu, viņas vēl tiek apmazgātas tajā nozīmē, ka apģērbs tomēr ir ļoti periodiski jāmazgā), vispār - šovā un meitenēs tiek ieguldīti MILZU līdzekļi pat tik tālu, ka finālā pirmo vietu ieguvusī balvā saņem miljons rubļu (tiešām, nezinu, cik tas ir eiro pēc kursa). Un tad man tik jautājums - cik lielā mērā atmaksājas tie ieguldītie līdzekļi? Un vai kopvērtējumā nesanāktu lētāk pie viena aizkadrā strādāt ar valsts iedzīvotājiem virzienā, kurš stipri samazinātu iespējas izveidoties veselam slānim nemeiteņu? Tik jautājums. Un - oponējiet, ja ir ko teikt pretī.
Kā papildinājums un varbūt atkārtojums - nu nav pārāk laba vizītkarte valstij, kura "izliek" publiskā telpā, kuru var redzēt ne tikai paši, bet arī daudzie kaimiņi, savu "netīro veļu". Tik nu mans viedoklis.
2. Un šis punkts tiešām laikam ka jau kur iepriekš kādos rakstos aprunāts. Bet laikam ka jārunā un jārunā ar naivu cerību, ka kāds sadzirdēs, mēģinās man palīdzēt problēmu izprast varbūt.
Es par LGBT un viņu praidiem vasarās pēdējo gadu laikā. Un tiešām, izkristalizējies tas, kas mani kādā stūrī no problēmas atgrūž. Ne jau tas, ka divi cilvēki uz abpusējas vienošanās pamata guļamistabā "krustdūrienus šuj ķīļrakstā". Katrs savā guļamistabā dara ko grib, kaut 3 reiz dienā sienas pārkrāso. Un ne man, ne arī kādam citam - kas kuram par daļu? Kas devis tiesības ar savu dziesmu grāmatu līst visur un visu laiku? Man, piemēram, drīzāk nepatīk visādi mazo, sado un tamlīdzīgi pasākumi. Bet - nepatīk, un tālāk? Tas, ka es uz ko tādu "neparakstos", vēl nenozīmē, ka taisos kādam "dzīvi mācīt" šajā sakarībā.
Mani pret praidiem nu tā, rezervēti izturēties liek pavisam cits. Nu nav manī pārliecības par to, ka tajos gājienos izgājušie pilnīgi visi ir cilvēki ar šādu problēmu. Kaut kā zināma baža par to, ka liela daļa tajos gājienos iet "pazīmēties", "papiarēties", visādi kukū klauni, vispār bariņš cilvēku, kuriem dzīvē ārpus gājiena nu nav nekāda sakara ar LGBT problēmu, ka lielai daļai - ka tik paiet gājienā, sev vien zināmu iemeslu dēļ ne pārāk adekvāti uzvesties. Nu, tā maigāk izsakoties. Jo visādi kukū, kuri piestrīķējas problēmai, lai paši izrādītos - manuprāt nevis palīdz problēmu samazināt, bet panāk tieši pretēju efektu.
Un tai pat laikā es dažam labam kaimiņam muti esmu ciet bāzusi no cikla "Kādā veidā uz tevi attiecas pavisam svešu cilvēku guļamistaba? Skolā mācot - zini konkrēti, ko un kā tur māca? Nezini? Tikai viena tante teica? Tad aizej uz skolu painteresēties". Nu, kaut kā tā. Plus pie visa - nu jebkuru cilvēku kaut darbā pieņem vadoties pēc viņa profesionālajām iemaņām, nevis pēc tā, ko viņš brīvajā laikā dara savā guļamistabā aiz slēgtām durvīm. Katrā gadījumā mana attieksme - ja es būtu darba devējs, es drīzāk atlaistu no darba cilvēku, kurš savu kolēģi vērtē nevis pēc sadarbošanās iespējām darba vietā, bet gan pēc kolēģa īpatnības. Nu, kaut kā tā.
Un vispār - attieksme pret apkārtējo pasauli un cilvēkiem tajā veidojas jau pirmkārt ģimenē. Skolas, augstskolas un tamlīdzīgu vietu ietekme uz cilvēciņa, cilvēka attieksmi pret norisēm pasaulē - pakārtots lielums.
3. Šis punkts nu noteikti ir atgriešanās pie jau reiz runātas tēmas. Par attieksmi pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām psihisko saslimšanu jomā. Reiz par šo runāju, kad rakstīju par klišejām domāšanā vēl tālajā 2022.gadā.
Joprojām nākas sastapties ar ļoti aprobežotu klišejisku domāšanu šajā sakarībā. Un vērojot mājā attieksmi pret diviem bērniem, kuriem jau "sejā rakstīta" tā īpašā vajadzība. Pie kam situācijā, kurā vecāki dara visu iespējamo, lai bērni spētu un varētu "ierakstīties pagriezienā", apkārtējā vidē. Un vecāku darbs - redzami jūtami panākumi, kuri veicina pārliecību, ka bērni savu iespēju robežās spēs socializēties, dzīvot nākamībā bez vecāku 27/85 klātbūtnes savā ziņā pilnvērtīgu dzīvi.
Un šajā sakarībā nākas dažu labu kaimiņa nicīgo viepli "nomētāt ar pusķieģeļiem". Jo, manuprāt, daudz neadekvātāks ir tas, kurs vīpsnā nevietā un nekorekti, nevis tas, kurš strādā pie tā, lai dzīvotu savu iespēju robežās.
4. Un nobeigumā nedaudz par armijas būšanām. Tas, ka man ir zināmi iebildumi pret armijas būšanu kā tādu, - nu šajā gadījumā, par ko teikšu, nav nekādā svarā.
Un sākšu ar to, ko biezi nācās dzirdēt jaunībā noteikti. Proti, par to, ka "armija puiku par vīrieti izmācīs". (Kaut kā pēdējos gados nav sanācis šādu viedokli sadzirdēt, ja kas tamlīdzīgs joprojām "klejo", sakiet. Es tiešām esmu laikam ka drusku "iepalikusi" šajos jautājumos.).
Man, dzirdot ko šādu, ieslēdzas "Aļo, garaž! Un tēvs kur?". Nu armijai nav prioritāte iemācīt relatīvi īsā laikā puikam to, ko viņam viņa mūža garumā nav iemācījis tēvs ar savu piemēru. Armijai, iesaucot puikas uz kādu laiku dienestā, ir tam puikam jāiemāca kaut profesionālo iemaņu pamati, nevis jāmēģina izlabot tēva neizdarību. Puiku par vīrieti audzina tēvs, nevis kaut kādi sveši onkuļi (vai tantes), kuri tā puikas dzīvē ienāk uz relatīvi neilgu laiku.
Apgalvot, ka armija sagatavos puiku tālākai dzīvei? Arī, upsā, kukū. Armija iemācīs puikam pirmkārt jau saprast, no kura gala plintei lode ārā nāk. Tā vienkāršoti izsakoties.
Un talāko dzīvi puikas un meitenes sāk apgūt, iemācīties tikai tad, kad iziet ārā no komforta zonas, kuru viņiem nodrošināja vecāki. T.i. kamērt nav sākts patstāvīgi dzīvot, daudz, pat loti daudz tam "zvirbulēnam" nodrošina vecāki (nu, no cikla par materiālo nodrošinājumu naudiņas izteiksmē, apģērbšanos, ēšanu, komunālās būšanas dzīvesvietā. Nu, daudzus un dažādus sīkumus, par kuriem katrs mēs sakam domāt tad, kad "virs mums" pārstāj būt tie, kas mums to visu nodrošina). Un iesaukums uz kādu laiku karadienestā ir sava veida komforta zonas turpinājums, jo kaut vai tāpēc, ka izpaliek "mētāšanās pa apkaimi" naudiņas pelnīšanas nolūkos, jumts virs galvas (kazarmu veidā) nodrošināts, nodrošināta regulāra ēšana, apģērbšanās, u.tt.u.tml.
Un tikai tad, kad visas komforta zonas kļūst par zināmu vēsturi, tikai tad pamazam var iemācīties lielo dzīvi....
Nu, kaut kā tā. Ir kāds cits viedoklis?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru