"Ko par mani padomās?"

Es nerunāšu par tiem gadījumiem, kuros beidzas privātās intereses un sākas kolektīvās intereses. Par springumu rīcībā apmēram runāšu.

Ir visai muļķīgi neiet kaut dušā, nemazgāt rokas, pat neizteikt savu viedokli ar pamatojumu "Ko par mani padomās, ja es to darīšu?". Vispār, diezgan daudzus it kā sīkumus nedarīt pamatojoties uz šo frāzi. Nu, man ieslēdzas "Ups, ir labāk staigāt netīram rokām, netīrai pašai, neizteikt savu argumentētu viedokli, ja nav īstas piekrišanas sarunbiedra teiktajam?". Šāds bremzīgums var novest pie visādām negācijām, kuras "izsprāgst" dažādos ne pārāk jaukos veidos - tas, kas ilgi bremzēts, reizēm sāk pārsniegt kritisko masu un izlaužas neprognozējamos variantos. 

Mazgājamies jau mēs vispār priekš sevis, savedam sevi kādā kārtībā. Ne jau tāpēc, ka apkārtējiem ir kaut kāds viedoklis. Un citu viedoklis kaut kādā jautājumā - tas ir citu viedoklis. No cikla "Arbūzi ir negaršīgi", bet ja tev tie arbūzi garšo - tad ēdīsi tos naktī un paslēpies pagultē lai tikai citi nepadomātu ko sliktu?

Protams, jebkurš viedoklis pamatā balstās uz kaut kādu informāciju, novērojumiem. Un pie kaut kādiem apstākļiem tas viedoklis var pamainīties. Bet atkal - motivēts viedoklis, motivēta viedokļa korekcija. Bet veidot viedokli balstoties tikai uz to, ka "tā visi domā, tā visi saka" pie kam bez saprotamas motivācijas, uz kuras tas viss balstās - wtf, nu ir taču laikam ka visas iespējas "parakt dziļāk", lai saprastu "no kurienes kājas aug" tam kolektīvajam viedoklim un izveidot savu viedokli.

Tāpat, runājot par zināmu, vismaz manai paaudzei laikos, kad zāle bija zaļāka un jūra seklāka, stereotipu par to, ka meitenei jābūt baltai, pūkainai, ar nodurtu skatienu un naivu smaidu un vispār laikam ka rātnai, paklausīgai, praktiski bez sava viedokļa... (Nu, apmēram ko tādu reizēm saklausīju no saviem vecākiem, tuvu draudzeņu vecākiem). Vispār "stīvai" un nekādai, lai vīru sadabūtu. Un, visai loģiski, man "bija spuras gaisā" un izveidojies draugu loks, kurā tāds stīvums bija garlaicīgs un neinteresants.

Nē, nekādā gadījumā nesaku, ka visu dzīvi esmu bijusi balta, pūkaina, pareiza un gluda. Joprojām esmu visāda un dažāda. Protams, ir kaut kādas bremzes, pār kurām nekāpju pat ekstrēmā situācijā; bet pārējais - ir situācijas, kurās jāizdara uzvedības modeļa izvēle. Un ne vienmēr uzreiz zināms un redzams ar kādu rezultātu izvēlētais modelis beigsies. Dzīve ir raiba kā dzeņa vēders.

Bet situācijās, kurās nē vai jā nepasaka tikai tādēļ, ka "Ko par mani padomās?' un galarezultātā sanāk kaut kas pavisam pavisam ne jauks? Stulbums, it sevišķi tad, ja tie citi normāli pieņemtu to jā vai nē. Pie kam pat "Kāpēc nepateici to, ko domā? Nerastos problēmas, kuras tagad uzradušās". 

Ko es ar šo gribēju pateikt? Nu esiet, kas esiet un nespēlējiet teātri. Protams, un vēlreiz saku, nav runa par situācijām, kurās privātās intereses atkāpjas kolektīvo interešu priekšā.