Šo, ko tagad runāšu, esmu "apmuļļājusi" dikti un daudz dažādos tekstos un dažādos rakursos. Tagad mēģināšu kaut kā koncentrētāk. Neņemiet ļauna, ja kaut kur kaut kādā veidā paatkārtošos.
Tiem, kuri pukst, ka "mēs jau maza tautiņa, ko nu mēs, mēs neko nespējam ietekmēt" un vēl kaut ko no šī cikla, - kungi un dāmas, ielasieties mūsu vēsturē. Tad sasapratīsiet, ka maza tautiņa reizēm spēj daudz un dikti. Jā, mēs cipariski neesam daudzskaitlīgi, bet... Un te nu sākšu "izplūst".
Un mūsu vēsturi veido labi un ne visai labi (maigāk sakot) notikumi, cilvēki. Bet tie visi ir mūsu. Un veido mūsu vēstures kopainu. Tikai labā un ļaunā kopsaucējs dod pilnu kopainu. Un Vārda Atpazīstamību.
Mūsējā ir Katrīna I, kura stipri kustināja norises Krievijas impērijā pēc Pētera I nāves. Mūsējā ir Kurzemes-Zemgales hercogu Bīronu dzimta, kuras laikā bija hercogistes kolonijas Tobago un Gambijā, un bija tā sauktais Bironiādes laiks Krievijā.
Mūsējie ir Latviešu strēlnieki, kuri cīnījās konkrēti par Latvijas brīvību; mūsējie ir Latviešu sarkanie strēlnieki, kuri piedalījās padomijas veidošanā. Tāpat - Latviešu SS leģions un Latviešu divīzija padomju karaspēka sastāvā. Un arī sevi nejauki izreklamējusī Arāja brigāde. Kā arī Samsona vadītā padomju partizānu vienība, kura Latvijas mežos tapa iesūtīta 1943.gadā.
Šos nevar un nedrīkst aizmirst. Jo aizmirstot, noliedzot kaut vienu no punktiem, mēs automātiski noliedzam kādu daļu no sevis, kādu daļu no radiem, draugiem, paziņām. Mēs esam pietiekami kompakta valsts un valsts iedzīvotājiem ir priekštečos kādi, kuri cīnījušies vienā vai otrā pusē, ja pat ne tā, ka daļa vienā, cita daļa otrā pusē. No šīm kolīzijām nu nekādi nevaram izvairīties. Un pat nedrīkstam izvairīties. Lai nenodotu sevi, savu dzimtu, savu vēsturi.
Un kur vēl jau mūsu mūžā piedzīvotie notikumi, kuros sastopami latviešu darboņi. Visādos rakursos.
Un kur vēl dažādos laikos lielos ciparos pa pasauli izkaisījušās latviešu diasporas. Izkaisīšanās rezultātā ne pārāk samazinot dzimtenē palikušo etnosu skaitliski. Ja atmiņa neviļ, latviešu skaits etniskajā dzimtenē par spīti visām svārstībām turpu šurpu no/uz Latviju caurmērā nav iespaidojies no šī svārsta esot kāda cipara plus mīnus robežās.
Un - mēs kontrolējam 3 (trīs) nozīmīgas ostas Baltijas jūrā. Pat PSRS laikos laikam ka teorētiski Maskava, praktiski mēs paši. Ceru, ka nekļūdos.
Tas nu tā, īsumā. Tēma ir pārāk plaša. Ceru uz konstruktīviem komentāriem. Atvainojos, ka pajuceklīgāk sanācis....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru