Tas nu rakstu. Negribēju uz emocijām uzreiz rakstīt. Un laikam nav nozīmes rakstīt par tehnisko pusi, ar to var iepazīties linkā, kurš ir daļa no šīs frāzes. Un prasās emocionāla asara.
Man par lielu pārsteigumu bija tas, ka šāds pasākums 4.maijā notiek jau 9 reizi. Biju palaidusi garām. Un prasās emocionāla asara.
Emocionāli? Tāda par sajūta, kā Dziesmusvētkos. Man, kā rīdziniecei, kuras saknes senči Rīgā iestādījuši jau samērā sen - vēl tālajā 19.gadsimtā daļa manu senču uz Rīgu atnāca jau brīsniņu pēc dzimtbūšanas atcelšanas lielākajā Latvijas daļā - laikam jau ka ir svarīgi, ka "visi Latvijas ceļi ved uz Rīgu". Tiešām, svarīgi. Un Rīga man asociējas ar dzimteni tās svarīgākajā nozīmē. Un zinu, ka, konsultējoties ar specialistiem, reiz darināšu sev Rīgas 19.gadsimta pirmās puses latviešu iedzīvotāja tērpu. Tā būs taisnīgi. Un prasās emocionāla asara.
Esmu laimīga, ka Rīga svarīga ne tikai man, bet arī daudziem citiem. Un tās tautastērpu krāsas un stili... Mūsu relatīvi mazajai valstiņai tik daudz dažādības. Un prasās emocionāla asara.
Esmu laimīga, ka mēs bijām, esam un būsim. Par spīti citiem un par prieku sev. Un prasās emocionāla asara.
Labi, jūs mani sapratāt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru