Tāda varbūt paīdēšana? Bet varbūt pafilozofēšana?

Un tiešām, var jau būt ka viss kopā iesāksies kā neliela pažēlošanās. Un pafilozofēšana. Kā aizies.

*  Zināms gandarījums, ka, it īpaši pēdējo pāris gadu laikā, manu lasītāju skaits ir krietni audzis. Pa bloga "aizmuguri" redzams. Tomēr tajā pašā laikā iztrūkst zināmas atgriezeniskās saites. Nu nav maniem lasītājiem ko piebilst vai iebilst. Tie komentāri, kas reizēm parādās - reti, ļoti reti. Pat Sviestabeka pazudis (Bet varbūt pazudusi? Neesmu jautājusi genderisko piederību. Un arī - vai tas uz mani attiecas ārpus komunicēšanas kādos komentāros?). Nē, protams, ir komentāri pie kāda bilžu bloka, bet arī tas ir gadījumu raksturā....

*  Kaut kā pagrūti morāli un fiziski esmu pārdzīvojusi šo ziemu. Kaut kāds nehalo noskaņojums visu laiku bijis, kaut arī esmu gājusi un darījusi; cits jau neviens manā vietā manas lietas nekārtos. Pat ne sulu no veikala neatstieps. Un ir milzonīgs paldies tiem, kuri kaut morāli bija ar mani un palīdzēja man savākties.

*  Vēl lielāks paldies ir tam ļoti tuvajam lokam, kurš man blakus pārdzīvoja manu Melno Caurumu. Tie, kuri mani lasa regulāri, ilgi un no gandrīz pirmsākumiem, zinās, par ko ir runa. 

Tiem, kuri bija ļoti tuvu man un manam Melnajam Caurumam laikam ka smagi izdzīvoja to periodu mēģinot mani noturēt, izvilkt... Tas bija viens no stimuliem apstāties, neslīkt. Un pie viena paskaitīju nosacīti atlikušo laiku, esošo naudu un veselību, sapratu, ka man tā labuma nemaz tik daudz it kā ka nav, lai es vēl to visu tērētu tādām muļķībām....

* Un tagad drusku prom no maniem bzikiem. 

Ja kāds partnerattiecībās esošs jums teiks: "Es savu otru pusīti ļoti mīlu, bet neieredzu viņā to, šo un vēl kaut ko", neticiet šim cilvēkam. Viņš mīl nevis to otru cilvēku, bet gan savu naidu pret tā cilvēka kaut ko.

Cik nu no mana metrs ar kepku, visnederīgākā lieta uz pasaules ir zvērests. Zvērests kā tāds. Nu nav jēgas ar patosu vai kā nu tur vēl kaut ko zvērēt. Dzīve mēdz piespēlēt visādas lietas, vietas, notikumus tā, ka nākas to zvērestu lauzt. Un tad nepatīkamas emocijas garantētas. Nevajadzīgi nepatīkamas.  Katrā gadījumā, man (un gan jau ka vēl kādam) tam, kurš man kaut ko mēģina zvērēt - "Nu nevajag man tavu zvērestu, man vajag tevi pašu". Arī dzimtajai zemei, tautai, pasaulei.... Ta vienalga kam. Zvērests kā tāds ir vējā palaisti vārdi bez seguma. Darītais ir pārāks par kvēlu zvērestu.

Tas nu tā, ceru tomēr, ka kādam būs ko pateikt...