Nē, nebūs tomērt paīdēšana, kā nesenajā ierakstā. Bet zināms atskats laikam ka būs. Un domāts plašāk, nekā pieminētajā rakstā piezīme par to, ka pagājusī ziema man pasmaga bijusi.
- Nedaudz caurskatīju savus rakstus (nu tā, tiešām virspusēji laikam ka) un konstatēju, ka man tiešām sanākuši divi raksti vienā tēmā, par vienu un to pašu un par vienu un to pašu emociju. Vispirms - 2017.gadā, un arī pērnā gada novembrī. Tomērt ārā nevienu nedzēsīšu. Lai paliek abi ar norādi uz to, ka mana nostāja pret minēto darbību palikusi nemainīga. Cik nu no mana metrs ar kepku, tāda kruķīšana nu sen jau ka lieka kļuvusi...
- Šoziem sanācis ļoti maz lasīt. Laikam ka tikai kādas trīs paplānas grāmatiņas. Principā pārlasītas, jo sen jau kā lasītas bija. Lasīt maz sanāca ne jau tāpēc, ka nebūtu ko lasīt. Ir un padaudz to grāmatu uz lasīšanu rindā stāv. Tik mans "Vai tiešām jālasa? Un tās visas jālasa?". Labošu šo savu nejaucību. Blakus gultai jau stāv grāmata, ar kuru jāsāk kārtējais lasīšanas maratons. Par grāmatu rakstīšu pēc izlasīšanas, tagad nepieminēšu.
- Esmu atsākusi tādu sen pamestu lietu kā adīšana. Jau iepostoju še informāciju par vienu adīšanas darbības rezultātu. Šalles atstāju rudens iepostošanai. Kad sāksies sezona visādu citādu adītu lietiņu vajadzībai. Bet varu iepostot arī agrāk, ja nu kādam uzrodas vēlme apskatīt un varbūt kaut ko sev noskatīt. Sabildētas ir. Tikai pateikšanas vaina, ja nu ir kāda vēlme redzēt, saprast, aptaustīt.
Laikam ka viss, kaut kā nekas vairāk prātā nenāk. Citādi - nu, tie, kuri mani lasa regulāri, ir lasījuši manus visādos vēstīmjumus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru