Nē, nav tā, ka skraidu apkārt ar aizvainotu ģīmi. Mani neredz ar drūmu seju. Mājās vismaz visiem uzsmaidu, kaut ko jauku pasaku. Arī radiem, draugiem, paziņām tā īsti piktu ģeimi nerādu. Man vajag tā pavairāk, lai es "uzsprāgtu". Citādi - cenšos savaldīties un savu negāciju par kaut ko neizgāzt apkārt.
It kā jau nav slikti, nebojājas attiecības ar apkārtējiem. Bet tajā pašā laikā tam visam, kas reizēm uzrūgst, kaut kur ir jāizgāžas, lai pati nepārplīstu. Aiziet izkliegties mežā? Iedzimtais slinkums kaut kur vilkties tikai tāpēc, lai izkliegtos. Man labāk patīk un ir pat luste kur pēc kaut kā pozitīva aizdoties.
Kas mani kaitina? Cilvēki, kuri vērtē citus pēc nacionālās pazīmes, nevis pēc darbiem. Vērtē negatīvi. Neizvērtējot rīcību. Piemēram, tos pašus ukraiņu bēgļus. Var taču skaidri redzēt, kuri pabēguši objektīvi, un kuri pa burzmu. Tad pēc tā arī būtu jāvērtē, nevis visus pār vienu kārti mest. Vai lamāt ebrejus. Tos vispār - nu, pamācīties vajadzētu no viņiem. To, kā māk sakārtot lietas tā, ka nepaliek tukšā. Nevis skaust, ka ebreji mak lietas bīdīt, un par to viņus lamāt. Stulbi.
Vel mani kaitina kādas tautas pāelieku izcelšana it kā uz pozitīvo situācijā, kad tas pozitīvais ir stipri atšķaidīts ar negatīvo. Tas, nu, tā tautas izcelšana, ļoti raksturīga mordostānas iedzīvotājiem, kuri nevīžo iedziļināties savas zemes vēsturē, tās ne vienmēr pozitīvajos gadījumos darbībā.
Aizvaino? Pat tie tautieši, kuri nevīžo iedziļināties savā vēsturē un pašnoniecinās. Aizvaino arī tas, ka reizēm kāds grib manu smaidu "pabāzt zem riteņa" ar domu "Ja jau vienmēr uzsmaida, tad nav īsti gudra un būs pakļaujama darīt ne jaukas lietas ar manu komandu un tā, lai nepatikšanas ir viņai nevis man". It kā man vajadzētu staigāt apkārt ar drūmu ģīmi un zemē nodurtu skatienu.
Vispār, varētu skaitīt ilgi un daudz. Es te mazuliet ieteicos. Kas jūs aizvaino un kaitina?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru