Jau vairāk kā gadu noteikti uz kādiem valsts svētkiem vēroju pilsētvidē parādāmies saukli (vai arī lozungu - nezinu, kā būtu to pareizāk nodēvēt) Mana Latvija - mana atbildība. Laiciņš pagāja, kamēr sapratu, kādēļ tas mani uzrunā. Mani, kura uzaugusi pie visādiem šķībiem komunisma saukļiem, lozungiem, kuri tik smīnu, ne vairāk, izraisīja.
Izlaidu caur sevi un sapratu.
Tas saturs, no četriem vārdiem sastāvošs, ļoti sasaucas ar to, ko te, savā blogā, esmu klidzinājusi visādos veidos.
Tas, kā veidosies un attīstīsies mūszemīte pie Baltijas jūras, lielā mērā un varbūt pat galvenokārt atkarīgs no mums pašiem. Nevis vienīgi no tiem 100 vīriem un sievām, kuri Saeimā sēž. Un ne tikai no tiem, kas ministrijās ierēdņi ir. Valsti vadošais birokrātiskais aparāts ir nu noteikti skaitliskā mazākumā attiecībā pret valstī dzīvojošo tautu. Ja mēs daudz ko nedarīsim paši, bez pamudinājuma, tas birokrātiskais aparāts var stāvēt uz ausīm (gan savām, gan kaimiņu Ješkas), nekas nenotiks, nekas nemainīsies.
Un vispār, valdības nāk un iet, tauta paliek.
Vispirms jau mēs esam atbildīgi par savām domām, ikdienas rīcību, tad - par tīru durvjpriekšu, ielām, ceļiem, bulvāriem. Teiksiet, lai tās vietas sētnieki un citas atbildīgās institūcijas tīra? Tīrīs, jau tīrīs. Tikai nav viņu pienākuma katram idiotam, kurš nevīžo savu konfekšpapīrīti izmest atkritumiem paredzētās vietās, skraidīt ar slotu un liekšķeri pakaļ. Kārtības uzturēšana un ģenerāltīrīšana ir divas dažādas lietas. Un - vai tad rūpēm elementārajam par kārtību apkārtējā vidē un tamlīdzīgās vietās vajag kādu speciālu likumu izdomāt? Nē taču, tas ir pašcieņas un cieņas pret apkārtējo pasauli jautājums.
Kaut vai tajā pašā lepnajā Rīgā. Vai kāds no jums agrā svētdienas rītā, kad iepriekšējā vakarā/naktī ir bijis kāds liels, publisks pasākums pilsētā, esat pastaigājis pa pilsētas centra ielām un parkiem? Parku kopēji un sētnieki rīta agrumā strādā pastiprinātā režīmā, lai savāktu to nekārtību, kuru aiz sevis atstājuši "kulturālie" pilsētas svētku svinētāji - visādu dzērienu tukšo taru, uzkodu iepakojumus un ko tik nu vēl? Brīžiem pat tā, ka publiskā atkritumu tvertne ir tukša, bet tā šmuce tai apkārt kā vainags vai kur citur? Rīdzinieki - fui! Kauns un negods. Savos dzīvokļos jūs arī atļaujaties tā šmucēties?
Tālāk.
Bļaut, ka indusi, pakistānieši un kas tik nu vēl Rīgā tos Wolt un Bolt pasūtījumus izvadā? Tā bu ir sanācis. Jo pašmāju bāleliņi un tautumeitas uzskata zem sava goda ar tām vellapēdām braukāt un tos pasūtījumus izvadāt. Priekš mūsējiem tajos uzņēmumos algas mazas? Hm. Viss ir relatīvs. Cik esmu dzirdējusi, tajos uzņēmumos esot elastīgs darba grafiks, kuru droši var izmantot studenti un vecāko klašu skolēni kaut nedaudz no mācībām piepelnoties sev kaut tam pašam saldējumam un matu krāsām matu raibināšanai. Atslogojot vecāku kabatas svarīgākām lietām - dienišķai maizītei un kaut elektrības rēķina apmaksai. Gabals nenokritīs, toties pamazām saradīsies darba iemaņas un apziņa, ka nauda neaug puķu podā uz palodzes. Tā pat, tai pat ciklā ir vērtējams viesstrādnieku pieplūdums no saulainās Vidusāzijas. Galu galā, tie iebraucēji aizpilda tās nišas, kuras mēs paši esam atbrīvojuši, un kurām nav vēlams tukšām palikt.
Mūsējie brauc uz citzemēm rietumos naudiņu pelnīt? Tā tas ir, tā nu ir sanācis. Tomēr - ir fakts, ka daudzi no tiem citzemēs strādājošajiem dzīvo uz divām valstīm. uz to, kurā strādā, un uz to, kurā brauc to naudiņu tērēt kaut netiešā veidā iebirdinot ko valsts budžetā. Kaut kāda zināma analoģija tam, ka Latvijā daudzi dzīvo vienā pilsētā, bet strādā citā. Bet, tajā pat laikā, tā strādāšana rietumpuses citzemēs nu noteikti ir smagāks pasākums, nekā loderēšana mūsmāju kantoros. Tur tās naudiņas par tiešām darbu maksā, un ne jau piecminūšu, bet gan garas darba stundas, kuras izsmeļ.
Mani vairāk uztrauc tie, kuri "te nav aršana!" un sakravā čemodānus un uz laikiem vispār un neatgriezeniski aizbrauc. Jo "es pirms n gadiem naglu iedzinu sienā, man pienākas!" aizmirstot, ka tai naglai blakus jāiedzen vēl viena nagla, pēc vēl un vēl kāda, tad plauktiņš jāuzliek. Ar vienu it kā nejaušu naglu nepietiek, lai tev būtu, ja jau tik ļoti vajag.
Lamāt valdību, ka tā neko nedara un vispār ir šķība? Šo esmu aprunājusi daudz un dikti. Tajos valdības krēslos sēž tie, kurus esam savēlējuši uzķeroties uz piesolītajām barankām un tad nu brīnāmies, ka no piesolītās barankas tiek tikai caurums no barankas. Ziniet, priekšvēlēšanu kampaņas laikā kandidāti piesolīs un uzsolīs jebko un jebkā, ka tik tiktu pie tā krēsla. Un, kad solījums sastopas ar realitāti kaut vai esošā budžeta kopskaitā, reizēm tāds čiks vien sanāk..
Pie viena, vēlēšanu sakarībā. Ja to vēlēšanu procesu veikt aizdotos visi, kuri ir tiesīgi to procedūru veikt (un ja indivīdam nu tiešām nav kāds nu ļoti objektīvs iemesls, kau no cikla par medicīniska rakstura forstmažoru), tie vēlēšanu rezultāti nu noteikti būtu daudz savādāki, nekā tie parasti uzrodas. Ar savu nevēlēšanos piedalīties vēlēšanās cilvēks zināmā mērā dod piekrišanu tam, kas nu pēc vēlēšanu procesa uzrodas. Tobiš, nepiedalīšanās vēlēšanu procesā - tas ir kluss piekrišanas akts tam, kas nu tiks savēlēts no to cilvēku puses, kuri tajā procesā piedalās. Klusēšana - piekrišana šajā gadījumā. Un tad, nu lūdzu, paturiet kabatā savas pretenzijas. Cilvēku kūtrums un slinkums arī Āfrikā ir kūtrums un slinkums.
Un, ziniet, es nemaz nebrīnos, ka Tramps ASV tika pie varas. Vēlēt pirmkārt toreiz aizgāja laikam ka tikai kāda neliela daļa no ASV balsstiesīgajiem pilsoņiem (mandomāt), un daudzi no tiem vēlētājiem bija saklausījušies Trampa pirmsvēlēšanu saldenās dziesmas. Šaubos, vai viņš tiktu tajā krēslā, ja būtu pietiekama pilsoniskā aktivitāte. Tā klauna esība amatā - cik nu no mana metra ar kepku, pašu ASV pilsoņu attieksme pret sevi un savu valsti.
Tas tā, par putniņiem. Un pie mums, Latvijā, ir tā pat. Tiem, kuri neiet veikt vēlēšanu procedūru, jo "nekas jau nemainīsies, nekas labs nav sagaidāms", ir "pie kājas paša dzīve un valsts, kurā dotajā mirklī pilsonis dzīvo.
Jau vairrākārt esmu paudusies par to, ka mums te ir ne tikai tiesības saņemt kaut kādas bulciņas no valsts, bet arī pienākums pret valsti kādas darbības veikt. Piedalīties tajās pat vēlēšanās, maksāt nodokļus, rūpēties par dzīves vidi un daudzi citi, it ka reizēm nemanāmi sīkumi. Ikdienā, visu laiku. Mums ir pienākums dot, lai būtu tiesības ņemt objektīvā iemeslā. Tikai tā un ne savādāk. Un tie, kuri domā, ka pastāv tiesības bez pienākuma - ejiet ka jūs rūtaini ar visiem čemodāniem uz tādu vietu, kurā ne par ko dod kūciņas.
Un - "Mana Latvija - mana atbildība" nav tukša frāze, kuru uz visādiem plakātiem redzam publiskā telpā kādos valsts svētkos. Mēs paši esam atbildīgi par to, kādā vidē mēs dzīvojam te un tagad. Mēs paši esam atbildīgi par to, kas un kā pārvaldīs šo zemes pleķīti pie Baltijas jūras. Mēs paši esam atbildīgi par to, lai šis pleķītis te būtu tagad: mums, mūsu bērniem, mazbērniem un vēl citām paaudzēm.
Vēlreiz atkārtoju - neviens likums, neviens valstsvīrs mūsu pašu vietā nebūvēs ceļus, nears zemi, necels tempļus, nekops mūsu sētu un dvēseli. Likumi ir mainīgs lielums, valstsvīri arī. Bet tas darbs, kuru ieliekam savā zemītē, savos pēcnākamajos - var teikt, ka akmenī cirsts uz laikiem un aizlaikiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru