pirmdiena, 2015. gada 27. jūlijs

Baltic Fest 2015

Vakar vakarā atgriezos no Baltic Fest 2015 larpa Lietuvā. Larpa ir arī lapa feisbukā.
Larps ilga divas dienas, kaut arī kopumā prom no mājām bijām četras dienas. Divas praktiski pagāja ceļā. Bija jādodas uz Viļņu, no turienes uz Traķiem, kur mūs autoostā "savāca" un aizveda uz notikuma vietu. Atpakaļceļš - no notikuma vietas uz Traķiem, no turienes ar autobusu uz Viļņu, no kurienes tad ar autobusu uz mājām.
Braucām trijatā - divas dāmas un kungs. Tiesa, vēl dienu pirms brauciena biju panikā - naudas ceļam tomēr nav, mašīnu uz ceturtdienu - darba dienu braucienam tik tālu sarunāt neiespējami. Tomēr - ceļu un turienu mums abām izmaksāja mūsu kungs.
Uz turieni brauciens ar autobusiem izvērtās ideāls - ierodamies Rīgas autoostā - autobuss jau gaida. Ierodamies Viļņā - autobuss uz Traķiem jau stāv un uzņem pasažierus. Problēma uzradās Traķos. Iekārtojoties autobusā uz Traķiem pazvanījām organizatoram, ka braucam; bija runāts, ka mūs "savāks" Traķu autoostā. Iebraucot Traķos - nekā. Divas stundas lēkājām kā zvirbulēni un gaidījām kamēr atbrauks pakaļ.
Jau par pasākuma vietu.

ceturtdiena, 2015. gada 16. jūlijs

Ziedot.lv

Periodiski tīrot skapi un atbrīvojot to no drēbēm, kuras nu noteikti vairs nevalkāšu, tās savācu kopā un aiznesu uz labdarības organizācijas Ziedot.lv Labdarības māju Krišjāņa Barona ielā 59/61, kura strādā darba dienās no 9.00 līdz 18.00.
Ziedot.lv darbojas tajās jomās, kur valsts vai pašvaldības finansējuma nav, vai tas ir nepietiekams, bet līdzcilvēkiem tik ļoti nepieciešams. Organizācijas mērķis ir radīt pozitīvas sociālās pārmaiņas un iesaistīt sabiedrību pašpalīdzībā. Katram iedzīvotājam ir jājūtas droši un grūtā brīdī jāsaņem palīdzība, bet pārticības un labklājības brīdī jāspēj dalīties un palīdzēt savai tautai un valstij.
 Ziedot.lv no ziedojumiem neietur nekādu komisijas vai starpniecības maksu. Visa ziedotā nauda 100% apmērā nonāk tam paredzētajam mērķim. Ziedot.lv administratīvās izmaksas netiek segtas no Jūsu ziedojumiem.
Organizācijai ir piešķirts Sabiedriskā labuma statuss, kas ziedotājiem dod iespēju saņemt ienākuma nodokļu atlaides.
Šo par organizāciju izlasīju tās mājaslapā. Mājas lapā ir pastāstīts sīkāk par organizācijas darbību, kā arī norādītas vēl citas adreses, kurās var nodot ziedojamās mantas, kā arī uzrādīts konts finansiālajiem ziedojumiem.
Ir vērts sadarboties ar šo organizāciju. Mūsu ziedojumi kādam nu noteikti noderēs. Būsim labi un atsaucīgi!

Lūgums jeb aicinājums

LFFB vietnē parādījies šāds lūgums/aicinājums:
"1. Mums ar Ilu (Ilmāru Biti) ir sakrājies nu ĻOTI daudz materiāla, kuru būtu lietderīgi iztulkot ievietošanai šajā vietnē. Materiāls ir gan angļu gan krievu valodā. Lielā nepacietībā gaidām, ka kāds no tiem, kas še apgrozās un lasa še ievietoto materiālu, pieteiksies uz brīvprātīgiem pamatiem un bez atlīdzības līdzdarboties tulkošanas procesā. Materiāls iekrājies ir vienkārši fundamentāli. Interesentus lūdzu rakstīt uz tulkotekstus@gmail.com vai zvanīt 28825732 mausnam (man).
2. Lapa un tās lasītāji ļoti pozitīvi iegūtu, ja tie, kas še apgrozās un ir piedalījušies kādos larpos, dalītos savos iespaidos par šiem larpiem. Kāda pagarāka apraksta variantā.
Jau iepriekš pateicos par sapratni."
Runa ir par LFFB vietnes saturisko papildinājumu, kas, protams, regulāri notiek, bet varētu tapt papildināts straujāk. Tāpēc šāds lūgums. Visus komentārus šā lūguma saistībā lūdzu rakstīt vietnē pie attiecīgā teksta.

trešdiena, 2015. gada 15. jūlijs

Vērmaņdārzs

Tikko pārnācu no pastaigas pa Vērmaņdārzu. Vispār es šim parkam cauri cilpoju diezgan regulāri vai nu uz Vecrīgu ejot vai arī uz autobusu pieturu pie Katedrāles. Vai vispār kurp ejot un ja tas patrāpās man pa ceļam. Fascinē tas, ka šis ir vienīgais Rīgas iežogotais parks. 
Tas iežogojums zināmā mērā traucē, jo reizēm pilsētas rīkotajos svētkos šajā parkā, piemēram alus svētkos, vienkāršam caurgājējam nav iespējams iekļūt parkā bez 2-vīša kabatā. Zināmā mērā diskriminācija pret tiem, kuri negrib baudīt alus priekus bet vēlas tikai iziet cauri parkam vai vienkārši pasēdēt parkā uz soliņa un pavērot raibo publiku.Galu galā alus arī kaut ko maksā. Un kāpēc man jāmaksā mistiskie 2,- eiro, lai es par to pašu naudu un varbūt pat vairākiem eiro nopirktu sev alus kausu visam vakaram? Neredzu loģiku.
Visi citi pasākumi - amatnieku tirdziņi kādos svētkos, bērniem veltītie pasākumi u.c. - ir daudz tolerantāki. Publikai nav jāmaksā par iekļūšanu parkā. Tikai jābauda paši pasākumi.
Šobrīd parkā notiek amatnieku tirdziņš, kurš risināsies visa starptautiskā folkloras festivāla Baltica 2915 laikā. Pirkt jau neko nepirku. Tuvākā nauda paredzama pēc pāris nedēļām, pēc tam, kad būšu atgriezusies no Lietuvas, no Traķiem. Toties nodegustēju vairāku pašmāju vīndaru produkciju un paņēmu vizītkartes. Jo vīni garšoja un pacentīšos pie iespējas iegādāties šos ražojumus mājas svētkiem. Paņēmu vēl vizītkarti no viena kunga, kurš nodarbojas ar koka mājsaimniecības priekšmetu gatavošanu. Noderēs labākiem laikiem.
Žēl, ka neapskatīju, kas parkā norisinājās uz abām skatuvēm. Ceru rīt labot situāciju. Ja izčammāšos uz turieni, jo ir arī citi gājieni.

Ziedoņdārzs

Apmetu loku Ziedoņdārzā. Vispār es tur regulāri metu lokus, kopš maijā izrakstījos no slimnīcu pirmās tūres. Kaut kur aprīļa beigās vai maija sākumā parks tika atvērts publikai pēc pailgas rekonstrukcijas visas ziemas garumā.
Man patīk rekonsturētais parks. Tajā tagad ir divi labiekārtoti mazuļu laukumi, divi labiekārtoti plači sportošanai, ir funkcionējošs bradājambaseins mazajiem. Vēl jūnija sākumā redzēju, ka tajā mazuļi ne tikai bradājas, bet arī plunčojas. Un - kas ir ļoti sirsnīgi - ir padomāts arī par pilsētas suņukiem. Tiem ir iekārtots sava veida sportošanas un izskriešanās placis. Pilsētas centrā šāds ekskluzīvs mājdzīvniekiem ir retums un pozitīva ekstra.
Arī strūklaka ar visām ap to satupušām vardēm darbojas.
Drusku žēl gan bija, ka tur nu ir par vienu rožu dobi mazāk. Nezinu, kāds bija aprēķins šo dobi likvidēt. 
Toties ir iekārtots par riteņbraucēju celiņš.
Man patīk Ziedoņdārzā radītā iespēja nelielai aktīvai atpūtai Rīgas iedzīvotājiem. Lai kaut nedaudz aktīvi izkustētos nu vairs nav jābrauc uz Mežaparku, citām pierīgas vietām. Un ne obligāti jānīkst sporta zālēs.
Parka soliņu daudzums ļauj netraucēti pasēdēt vienatnē vai kompānijā un izbaudīt dienu netraucējot apkārtējos un nejusties traucētam no citu puses.
Un šoreiz bez banalitātes varu teikt - manā bērnībā, pat mana dēla bērnībā tā nebija. Toties tagad ir labāk.

Kevins Sorbo

Man šis amerikāņu aktieris iepatikās jau 90-jos, kad pa televīziju rādīja seriālu Herkulesa brīnumainie piedzīvojumi (Удивительные Странствия Геракла / Hercules: The Legendary Journeys). 
Lai sīkāk iepazītos ar aktieri un sameklētu viņa filmu pilnos nosaukumus novilkšanai torentos, sameklēju infu par viņi vikipēdijā. Tur ir visai plaša informācija par viņu. Uzzināju par viņa populārākajām lomām. Viena no tām - Herkuless augstākminētā filmā. Manā blogā visas pārdomas par šo seriālu šodienas skatījumā varēsiet atrast ar iezīmi Herkuless. 
Nākošā filma, ko noskatījos ar viņa piedalīšanos, bija Andromēda. Arī par šo seriālu ir izveidota iezīme Andromēda, kur diezgan daudz pārdomu par šo seriālu. Trešā filma ir Kulls Iekarotājs, par kuru jau nesen izteicos.  
Esmu vēl novilkusi filmu Dievs nav miris (God's not Dead). Bet to es tuvākajā laikā laikam neskatīšos. Kaut kā daudz Kevina Sorbo man ir sanācis pēdējā laikā.

Valsts Sociālās Apdrošināšanas Aģentūra (VSAA)

Šovasar diezgan regulāri iznāk apmeklēt Valsts Sociālās Apdrošināšanas Aģentūru (VSAA), lai iesniegtu "zilās" slimības lapas, kuras apmaksā valsts. Ir skaidri zināms, ka līdz septembrim došos turp vēl un vēl, jo slimošu līdz septembra vidum, kad beigsies slimošanas pusgads, kuru pieļauj likumdošana - pēc pusgada slimošanas vai nu veselam jādodas uz darba fronti, vai arī jāsaņem invaliditāti.
Ierasti, jau gadiem, apmeklēju VSAA nodaļu Fridriķa ielā 9, kura "piekabināta" Latgales priekšpilsētai. Tagad, protams, iedzīvotājiem ir iespēja griezties dzīvesvietai tuvākajā VSAA nodaļā; man šāda tuvākā nodaļa atrodas Lāčplēša ielā 70a. Tomēr ierastāk man ir doties uz Fridriķa ielu, ko arī daru. Nav jau ģeogrāfiski tālu un pasaules malā.
Uzgaidāmajā telpā, kā nu pierasts daudzas publiskās iestādēs, aparātiņā jāizņem numuriņš nospiežot attiecīgās vajadzības pogu un jāgaida rindā. Tagad, vasarā, šīs rindas konkrētajā iestādē nav garas. Praktiski vispār nav. Saņem numuriņu un uzreiz sauc iekšā.
"Turos" pie šīs VSAA nodaļas, jo man patīk apkalpošanas kultūra. Risinot vajadzīgo šīs iestādes kompetences problēmu vienmēr tiek saņemts izsmeļošs paskaidrojums un saņemti vērā ņemami ieteikumi par to, kā labāk risināt kādu blakusproblēmu.
Visiem, kam nav slinkums doties uz Maskavas priekšpilsētu - iesaku vajadzības gadījumā apmeklēt šo VSAA.

otrdiena, 2015. gada 14. jūlijs

Notāre Inita Kalniņa

Vakar, 13.jūlijā, beidzot atsāku kārtot mantošanas lietu. Mana mamma nomira 2013.gadā un viņai piederēja lauku māja, kuru nu grasos juridiski noformēt kā no viņas palikušo mantojumu. Ko ar šo īpašumu darīšu pēc tam, kad tas tiks noformēts uz mana vārda, vēl nezinu. Laiks rādīs.
Mantošanas juridisko pusi - notariālo apstiprinājumu šim faktam - kārtoju pie zvērinātas notāres Initas Kalniņas. Man to darīt tieši pie viņas pa telefonu ieteica Pļaviņu novada Aiviekstes pagasta amatpersona, pie kuras griezos ar jautājumu - ko un kā labāk darīt īpašuma mantošanas lietā.
Kad ierados uz pieņemšanu pie notāres un uzgaidāmajā telpā gaidīju savu rindu sarunai ar viņu, bija laiks apskatīt to kantora daļu, kura bija manā redzamības lokā.
Telpa plaša, ir vieta resepšenam, pie kura, tiesa, neviens konkrēti nesēdēja. Durvju automātiskās atvēršanas pogu, skanot ārdurvju zvanam, atvēra tas notāres darbinieks, kuram tobrīd bija ērtāk un kurš tobrīd atradās tuvumā. Un uz pieņemšanu ieradās daudzi cilvēki.Varēja just, ka notāres klientu loks ir visai plašs. To varēja arī izsecināt no tā, ka viņas pakļautībā strādā četri (vismaz tik daudz es viņus saskaitīju staigājot pa kantori no vienas telpas uz otru ar dažādiem dokumentiem rokās) cilvēki.

Mans paziņa

Laikam jau nav pārāk taktiski rakstīt savas domas par cilvēku, ar kuru periodiski satiekos, publiskā telpā. Gan jau man kāds par to aizrādīs. Un laikam pamatoti.
Es viņu pazīstu jau apmēram divdesmit gadus. Iepazinos ar viņu laikā, kad mans pielūdzējs bija viņa draugs. Kad ar šo viņa draugu pašķīros, uz ilgu laiku pārtrūka kontakti arī ar viņu. Bija garāmejošas nedaudzas tikšanās uz ielas, kad katrs devāmies viskautkur savās gaitās. Regulārāk tiekamies pēdējos divus gadus. Ne kā pāris, kā divi pazīstami cilvēki, kuri šad tad pasēž pie alus kausa un papļāpā par dzīvi
Viņam gan laikam gribētos ko vairāk, bet es viņu uztvertu tikai un vienīgi kā kompāniju pie alus kausa. Par šādu lietu kārtību esam vienojušies, mana nostādne šajā jautājumā būtiska.
Kāpēc man šāda nostādne?
Cilvēks sauks uz randiņu, nāks viesos vai sauks viesos pie sevis, bet.... Netiek piedāvāts nekas vairāk par alu un izteiktu vēlmi pēc gultas (kura uzreiz ir atteikta). Viņā nav nekādu interešu. Jā, lasīt jau lasa, bet tas arī ir viss. Ir nenoteikts ienākumu avots, tagad, pēc mātes nāves, arī nenoteiktība dzīvesvietas jautājumā.

Kafejnīca Beeriloga

Grūti izteikties par šo kafejnīcu Daugavas otrā krastā. Tās reklāma uz ēkas ugunsmūra labi redzama, kad Imantas virzienā braucošie autobusi, pēc tam, kad beiguši savu darbību pieturā Slokas iela, pagriežas turpmākai kustībai pa Slokas ielu sava galamērķa virzienā.
Kafejnīca atrodas pagrabstāvā, galdiņu nav daudz. Tikai divi no tiem ir paredzēti diviem. Toties lielu telpas daļu aizņem biljarda galds. Tiesa, tajā īsajā laika sprīdī, ko tur pavadīju alus kausu tukšojot kompānijā ar cilvēku biljarda spēlētājus nepamanīju.
Alus man tika "uzsaukts", tā ka neko dižu par globālo kafejnīcas cenu politiku izteikties nevaru. Vienīgi pamanīju skatlogā reklāmu, ka kartupeļu frī porcija maksā 1,15 eiro (ja pareizi atceros tos centus). Un dzirdēju, ka "uzsauktais" alus maksā 1,70 eiro kausā.
Biju tur pagājušo nedēļ' kopā ar cilvēku, kurš mani izaicināja uz randiņu. Vēl pirms brauciena uz Dālderiem. Iespaids tomēr radās tāds, ka otro reizi uz randiņu šajā kafejnīcā iet negribētos.

svētdiena, 2015. gada 12. jūlijs

Dālderi

Nedēļas nogali pavadīju dēla meitenes mātes lauku mājā Dālderi.
Grūti to nosaukt par stabilu lauku māju, jo apkārt ir arī citu cilvēku privātmājas. Šis privātmāju puduris jau sāk izskatīties pēc maza miestiņa. Tomēr tā ir Salaspils pilsētas lauku teritorija. Pati Salaspils jau atrodas šosejai otrā pusē. Šoseja šajā gadījumā pilda robežas funkciju starp pilsētu un laukiem.
Māja ir divstāvu un tajā ir četri dzīvokļi. Trīs vienistabu, viens divistabu. Iekārtojums - kā jau pārsvarā visām tādām, kurās patstāvīgi vairs nedzīvo, tikai ierodas laiku pa laikam. Un uz kurām aizgādā visu, kas pilsētas dzīvoklī kļuvis lieks, bet ārā mest vēl par labu. Viss prasās pēc sakārtošanas, labiekārtošanas. Saimniecei, liekas, pagaidām "rokas neceļas" ko vairāk darīt par vienkāršu pieskatīšanu līdz galam nesakārtoto lietu ar nu jau šķirto vīru dēļ.
Piemājas zemesgabals iespaidīgs. Cik sapratu, ja bijušais vīrs tomēr būs tik nejauks un attiesās viņai dzimtās mājas, tad viņam tiks pati māja ar nelielu zemes pleķīti ap pašu māju. Atlikušo saimniece tad ar pilnu jaudu pakārtos savām vajadzībām. Pagaidām zemes gabals praktiski neapstrādāts, ir dažas ābeles, bumbiere, ogu krūmi.
Kārtējā "pasaules mala", kurā pat veikala nav. Līdz tuvākam jākuļas uz Salaspils centriņu. Vai Rīgu.
It kā nebija slikta pārmaiņa no pilsētas burzmas un savā ziņā atpūta brīvā dabā un svaigā gaisā. Bet pagaidām nevieš vēlmi tur ierasties vēlreiz. Kaut kā nevelk.

otrdiena, 2015. gada 7. jūlijs

Kārtējās pārdomas un atkal ar skārdeni rokā

1. Vislasītākais ieraksts šeit ir par skaistumkopšanas salonu 24 karata - 1652 skatījumi. Salons laikam visai aktīvi turpina ņemties ar savu visai agresīvo mārketingu. Un dāmas visai intensīvi interesējas internetā par salonu. Laikam jau kaut kāds rezons tajā visā ir un salonam izdodas kaut ko nopelnīt.
2. Velku Troņu spēles. No vietnes LostFilm. Laikam vietne, par cik tulko seriālu krievu valodā, ir pie viena arī nokārtojusi izplatīšanas tiesību juridisko pusi. Par seriālu neizteikšos. Tāpat jau par to ir pieklidzinātas daudzas vietnes. Bet tie, kuri grib īpaši izpausties, var to darīt šeit. Esmu seriāla fane, grāmatas gan kaut kad izlasīšu. 
3. Lielai daļai cilvēku iztikas avots ir izklaides un atpūtas industrijā meklējams. Ražojošā sfēra ar minimālu cilvēcisko resursu pielietojumu spēj radīt pārprodukciju, par kuru izteicos dažas dienas iepriekš. Kaut gan - ilgstošā atmiņā paliek tie, kas radījuši ko tiešām stabilu. Ieskaitot Šekspīru, Dalī, Rastreli un da Vinči. Mūslaiku instalācijas ir mirkļa gaistošais elements un nekam neder. Vienīgais nesaprotu, kāds rezons atstāt pēc sevis ko gaistošu nevis fundamentālu un atminējuma vērtu?
4. Ar nelielām šausmām domāju par atgriešanos darbā pēc tam, kad beigsies slimības lapa. Kaut kā nevelk piecos celties. Bet laikam nāksies. Naudiņu ta vajag. Un ko man sūkstīties - vasaru būšu atpūtusies pa savam un uz pāris pasākumiem vēl taisos.

pirmdiena, 2015. gada 6. jūlijs

Filosofija ar alusskārdeni pie kompja

Pēc ilgiem laikiem atkal malkoju alu un pie viena pētu jaunāko, kas saradies internetā. Daudz jau neko pagaidām neesmu izpētījusi. Tomēr šis tas ir.
1. Grieķija ar savu milzonīgo parādu pārējai Eiropai. Referendumā pateikusi "nē" visiem citiem. Ar kuru galu viņa domā un kā tas atsauksies uz pārējo Eiropu? Protams, ielinkotais raksts nav vienīgais šajā tēmā. Visās vietnēs esošo informāciju par Grieķijas referendumu viens jautājums - kā Grieķijas attieksme atsauksies uz pārējo Eiropu? Mani arī tas interesē. Velnc, kāpēc sačakarēt attiecības ar tiem, kas palīdz? Spļaušana akā, no kuras top dzerts. Betās - diemžēl mēs te visi redzam virsējo daļu, kas notiek pašā Grieķijas iekšienē utt. - ceru, kaut kad sapratīsim.
2. Visai savdabīgs skatījums uz apglabāšanu. Bet- kāpēc arī ne? Galu galā - daudzas kapsētas vienalga ar laiku pārtop par parkiem. Pašmāju piemērs - Lielie kapi Rīgā, kas jau manas mammas jaunībā pārtapa par parku, pie kam josla no tiem kļuva par Senču ielas turpinājumu. Un - ja mēs nomiruši topam par kaut kā turpinājumu - uz priekšu un cool.
3. Un - dzīvot vai mirt pirms dabas noliktā laika ir katra brīva izvēle. Neviens nedrīkst piespiest mūs darīt to, ko nevēlamies. Cits jautājums - cik tā priekšlaicīgā nomiršana un pašnāvība ir lietderīga.

Pārprodukcija

Visā pasaulē ir viskautkā pārprodukcija. Es nerunāju par cilvēku pārprodukciju. Manuprāt, ja visi cilvēki vienmērīgi sagrupētos, sadalītos pa visu planētu, tik traki ar to pārapdzīvotību nemaz nebūtu. Vienkārši, cilvēki dzīvošanai sakoncentējušies dažās konkrētās vietās, ir daudzas vietas uz planētas, kur cilvēki nedzīvo, vietas daudz un pāri paliek.
Es runāju par preču pārprodukciju. Pārtikas veikali, ražotāji daudz ko izmet ārā, jo produkts nav nopirkts un beidzies produkta derīguma termiņš. Tad kāpēc pieražot tik daudz ātri bojājošās pārtikas, ka jāmet ārā? Vai tad ražotāji nezina produkta pieprasījuma apjomu? 
Tā pat - apģērbu veikali pilni ar viskautko. Gan jaunu apģērbu veikali, gan humpalas. Un mūsu skapji arī pilni ar viskautko, ko laikam vairāk par vienu reizi neuzvilksim. Vai vispār neuzvilksim. 
Vispār, kāda velna pēc ražot tik daudz, ja nav spējas nolietot?! Vai ražotājiem, tirgotājiem nebūtu vienkāršāk izskaitļot, uz kurieni tad novirzīt to, ko tuvākā sabiedrība nespēj nolietot?

svētdiena, 2015. gada 5. jūlijs

Trakais Makss: Skarbais ceļš

Vakar noskatījos Trako Maksi:Skarbo ceļu (Безумный Макс: Дорога ярости / Mad Max: Fury Road). Jau otro reizi nedēļas laikā. Pirmo reizi pie mumina uz kompja, kad viņš bija novilcis filmu torentos. Otro reizi kinoteātrī - biļeti uzdāvināja dēls uz dzimšanas dienu nezinot, ka filmu esmu jau redzējusi. (Nu, nesabojāju viņam dāvināšanas prieku un neko neteicu). Un abi uz brīdi, kad ar viņu svētību skatījos filmu, bija to redzējuši divas reizes. Nu arī es to esmu redzējusi divas reizes. Vairāk negribu.
Sākšu ar tehnisko. Kompī skatītā filma bija iztulkota krievu valodā un man saprotama. Kinoteātrī skatījos ar subtitriem. Kompī skatāmās filmas skaļums bija individuāli regulējams normālai skaņas baudīšanai. Kinoteātrī demonstrētais laikam bija domāts īpaši pakurliem - skaļums brīžiem pārsniedza normāli uztveramo.
Par pašu filmu.
Pa lielo tas ir izbraukums ar mašīnām. Līkums turp un atpakaļ. Pavadīts ar akšen tipa šaudīšanos un mašīnu grūstīšanos. It kā tas viss ir motivēts utt., bet ... Man tā visa bija par daudz. Trokšņa, šaudīšanās, grūstīšanās. Laikam veca palieku. Vienīgais, kas radīja sajūsmu - 70 un vairāk gadu večiņas uz motocikliem un ar šaujamiem. Nezinu, cik brauca un šāva pašas, cik - kaskadieri, bet pēc scenārija to darīja viņas.

sestdiena, 2015. gada 4. jūlijs

Kulls Iekarotājs

Noskatījos filmu Kulls Iekarotājs (Кулл-завоеватель / Kull the Conqueror) ar Kevinu Sorbo galvenajā lomā. 1997.gada izlaidums. Tulkots, ierunāts krievu valodā.
Gribu teikt tikai vienu. Kevinam Sorbo nevajadzēja filmēties šajā zemas kvalitātes fentezy filmā. Protams, seriāli Herkulesa dīvainie piedzīvojumi un Andromēda arī nepretendē uz milzonīgu kvalitāti, bet tie ir seriāli ar kādu notikumu katrā sērijā, kuras ilga ap 40 minūtēm katra. 
Un tomēr šajos seriālos katrai sērijai atvēlētajā apmēram 40 minūšu laikā tika pateikts daudz vairāk, nekā filmā par Kullu Iekarotāju pusotras stundas laikā. Īsti neņemos pārstāstīt saturu. Pa manam tas ir neveiksmīgi banāls un nekāds. Tiesa, aktieri smuki un cool.


ceturtdiena, 2015. gada 2. jūlijs

Pēc tam ilgi par Andromēdu nerakstīšu

Esmu izskrējusi cauri seriāla piektajai - pēdējai sezonai. Tiešām izskrējusi cauri. Jo tulkotas krievu valodā ir tikai dažas no šīs sezonas 22 sērijām, vēl trijām ir subtitri krievu valodā. Un man ir problemātiski skatīties filmas, kas ir tīrā un skaidrā angļu valodā. Mana angļu valoda ir ļoti švaka angļu valoda.
Šī valodas barjera mani traucē pilnībā uztvert visu būtību. Tik vien saprotu, ka piektā sezona ir par to, kā varoņiem klājās paralēlajā visumā, kurš atrodas kaut kur viņpus kaut kāda kvadrāta. Visa sezona ar visiem viņu piedzīvojumiem pakārtota varoņu vēlmei atgriezties savā visumā.
Katrā gadījumā man iepriekšējas četras sezonas patika labāk, jo bija kaut kāda likumsakarība un sirsnīgums. Piektā sezona liekas kā nodeva skatītājiem, kuri nevēlējās "laist seriālu vaļā". Kaut kas samocīts ir visā. Loģisks nobeigums likās ceturtās sezonas pēdējā sērija.
Varbūt pēc kāda laika noskatīšos piekto sezonu vēlreiz un kārtīgi. Ar tulku blakus, lai saprastu, kas tur notiek.