Nedēļas nogali pavadīju dēla meitenes mātes lauku mājā Dālderi.
Grūti to nosaukt par stabilu lauku māju, jo apkārt ir arī citu cilvēku privātmājas. Šis privātmāju puduris jau sāk izskatīties pēc maza miestiņa. Tomēr tā ir Salaspils pilsētas lauku teritorija. Pati Salaspils jau atrodas šosejai otrā pusē. Šoseja šajā gadījumā pilda robežas funkciju starp pilsētu un laukiem.
Māja ir divstāvu un tajā ir četri dzīvokļi. Trīs vienistabu, viens divistabu. Iekārtojums - kā jau pārsvarā visām tādām, kurās patstāvīgi vairs nedzīvo, tikai ierodas laiku pa laikam. Un uz kurām aizgādā visu, kas pilsētas dzīvoklī kļuvis lieks, bet ārā mest vēl par labu. Viss prasās pēc sakārtošanas, labiekārtošanas. Saimniecei, liekas, pagaidām "rokas neceļas" ko vairāk darīt par vienkāršu pieskatīšanu līdz galam nesakārtoto lietu ar nu jau šķirto vīru dēļ.
Piemājas zemesgabals iespaidīgs. Cik sapratu, ja bijušais vīrs tomēr būs tik nejauks un attiesās viņai dzimtās mājas, tad viņam tiks pati māja ar nelielu zemes pleķīti ap pašu māju. Atlikušo saimniece tad ar pilnu jaudu pakārtos savām vajadzībām. Pagaidām zemes gabals praktiski neapstrādāts, ir dažas ābeles, bumbiere, ogu krūmi.
Kārtējā "pasaules mala", kurā pat veikala nav. Līdz tuvākam jākuļas uz Salaspils centriņu. Vai Rīgu.
It kā nebija slikta pārmaiņa no pilsētas burzmas un savā ziņā atpūta brīvā dabā un svaigā gaisā. Bet pagaidām nevieš vēlmi tur ierasties vēlreiz. Kaut kā nevelk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru