Vakar noskatījos Trako Maksi:Skarbo ceļu (Безумный Макс: Дорога ярости / Mad Max: Fury Road). Jau otro reizi nedēļas laikā. Pirmo reizi pie mumina uz kompja, kad viņš bija novilcis filmu torentos. Otro reizi kinoteātrī - biļeti uzdāvināja dēls uz dzimšanas dienu nezinot, ka filmu esmu jau redzējusi. (Nu, nesabojāju viņam dāvināšanas prieku un neko neteicu). Un abi uz brīdi, kad ar viņu svētību skatījos filmu, bija to redzējuši divas reizes. Nu arī es to esmu redzējusi divas reizes. Vairāk negribu.
Sākšu ar tehnisko. Kompī skatītā filma bija iztulkota krievu valodā un man saprotama. Kinoteātrī skatījos ar subtitriem. Kompī skatāmās filmas skaļums bija individuāli regulējams normālai skaņas baudīšanai. Kinoteātrī demonstrētais laikam bija domāts īpaši pakurliem - skaļums brīžiem pārsniedza normāli uztveramo.
Par pašu filmu.
Pa lielo tas ir izbraukums ar mašīnām. Līkums turp un atpakaļ. Pavadīts ar akšen tipa šaudīšanos un mašīnu grūstīšanos. It kā tas viss ir motivēts utt., bet ... Man tā visa bija par daudz. Trokšņa, šaudīšanās, grūstīšanās. Laikam veca palieku. Vienīgais, kas radīja sajūsmu - 70 un vairāk gadu večiņas uz motocikliem un ar šaujamiem. Nezinu, cik brauca un šāva pašas, cik - kaskadieri, bet pēc scenārija to darīja viņas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru