Lietas, kas mani kaitina valsts politikā

Daudz esmu rakstījusi par to, kas patīk un nepatīk pašreizējā valsts iekšējā politikā. Politikā, kuras rezultātā esam tur kur esam. Tagad mēģināšu to visu apkopot vienuviet.

1. Nedaudz par medicīnu. Daudzas mazpilsētu slimnīcas tiek slēgtas vai arī atstātas kā pakalpojums ne pārāk nopietniem saslimšanas gadījumiem. Nopietno saslimšanas, kā arī dzemdību gadījumos pacients jāved uz tuvāko lielako pilsētu, kur šis pakalpojums ir. Tā tas jau gadiem ir Smiltenē, kur dzemdētājas tiek vestas uz Valku, tā tas ir Ludzā, no kuras dzemdēt brauc uz Rēzekni. Tam visam motivācija - līdzekļu trūkums. Un pie viena medicīnas personāls pa lielo bēg uz ārzemēm, kur pat interniem ir lielākas algas. Akmentiņš valsts un pašvaldību lauciņā. Kopīgiem spēkiem jāizdomā, kā budžetos iekļaut medicīnas pakalpojumu labāku apmaksu un pie viena padomāt par to, ka mazpilsētu slimnīcas ir medicīnas iestāde veselam tuvākajam reģionam, ne tikai pašai mazpilsētai vien. Jāatrod līdzekļi šo slimnīcu uzturēšanai un medicīnas darbinieku adekvātai darba apmaksai.
2. Izglītības joma. Jau kopš 90tiem gadiem šajā jomā notiek visādas pārmaiņas, pa lielo tās atkarīgas no kārtējā izglītības ministra kompetences. Pirmkārt jau algu sadalījums. "Cietās" algas ir tikai tehniskajam personālam, skolotājiem viss atkarīgs no tarifikācijas - pasniegto stundu skaita un skolēnu skaita klasē. Un līdz ar to skolotāju algas ir mainīgs lielums, kas katru gadu ir savādāks. Labi vēl, ka bagātā Rīga (par citām pilsētām nezinu) no saviem līdzekļiem atrod iespējas valsts skolās piemaksāt tās darbiniekiem. Un pie viena šīs tarifikācijas rezultātā reizēm sākumskolas skolotājiem reizēm ir mazākas algas nekā apkopējām bez augstākās pedagoģiskās izglītības. Sīkās skolas tiek slēgtas līdzekļu taupīšanas nolūkos. Varētu domāt, ka skolotāji, kas palikuši bez darba vienā skolā, dosies uz citu skolu strādāt. Bet tas kaut kā ir palicis idejas līmenī. Jo daudzās esošajās skolās trūkst pedagogu. Tad kur paliek pedagogi, kuri zaudējuši darbu slēgtajā skolā? Par augstskolu absolventu norīkošanu darbā kādā konkrētā vietā vismaz uz pieciem gadiem, lai atstrādātu viņu izglītošanā ieguldītos līdzekļus, esmu iepriekš rakstījusi. Protams, tas būtu attiecināms uz tiem studentiem, kuri mācās par budžeta lidzekļiem. Izdevīgi būtu visiem - stdentam garantēta darba vieta pēc studiju beigšanas, valstij nodokļos "atnāk" atpakaļ izglītošanā ieguldītie līdzekļi. Savā ziņā tas pat būtu studentiem sava veida stimuls labāk mācīties, lai iekļūtu budžeta grupā. Par skolām runājot - prasības par zināšanu līmeni katrā skolas posmā (sakumskola, pamatskola, vidusskola) mainās tik bieži, ka var apjukt. Un macību grāmatas... Tās katrā priekšmetā visā skolas garumā ir tik daudz un dažādas pēc satura. Skolotājs reizēm apjūk, pēc kuras mācību grāmatas tad izglītot savus skolēnus. Līdz ar to daudzās skolās ir ļoti atšķirīgs mācību saturs un grāmatas, pēc kurām skolēns mācās. Ja nepieciešamības gadījumā skolēns dodas mācīties no vienas skolas uz citu, reizēm bērnam rodas diskoforts līdz brīdim, kamēr viņš pierod ne tikai pie jaunā kolektīva klasē, bet arī pie izglītošanas sistēmas.
3. Lauksaimniecība. Par to jau arī diezgan plaši esmu rakstījusi. Esmu dzirdējusi, ka lauksaimniecība ir valsts prioritāte, daudziem lauksaimniekiem tiek piešķirtas dotācijas savas saimniecības attīsbībai. Tad kāpēc pat lielajiem lauksaimniekiem reizēm pietrīkst līdzekļu modernas lauksaimniecības tehnikas iegādei kā arī legālas iespējas noalgot sev palīgus - laukstrādniekus? Daudzas saimniecības, īpaši ražas novākšanas laikā, bez līguma un citām darbinieka darba garantijām uzaicina sev palīgus par padarīto darbu maksājot uz rokas neuzņemoties nekādu atbildību, ja strādniekam kas notiek darba veikšanas laikā?