Cilvēcīgi aizvaino presē daudzkārt izskanējušās negatīvās frāzes 46. vidusskolas sakarībā; frāzes, kuras pasaulē palaistas dažu cilvēku ļoti negatīvās rīcības rezultātā. Saistībā ar slepkavībām, kuras veikuši skolas bijušie audzēkņi.
Galu galā - šie cilvēki paši izvēlējās savu rīcību un gan jau ka noteikti apzinājās savas rīcības sekas. Ne jau skola un skolas audzināšana viņus uz šādu rīcību pamudināja. Sakne pirmkārt jau jāmeklē ģimenes nostādnēs un cilvēciskajās attiecībās tajā. Bērns, pusaudzis uz skolu aiziet no mājām un pēc mācībām atgriežas mājās. Skola kā tāda savam audzēknim var iedot tās zināšanas, kuras nevar iedot ģimenē - tīri specifiskos priekšmetos, kuros vecāku zināšanas ir nepietiekamas un virspusējas. Cilvēcisko attiecību bagātību un daudzpusību, attieksmi pret apkārtējo vidi un pasauli, līdzcilvēkiem - tās nāk no ģimenes, ģimenes locekļu iekšējās kultūras. Ja ģimenē pamatvērtību izpratne smagi "ieklibo uz visām 89,5 kājām" - skola (un neatkarīgi no skolas nosaukuma vai kārtas numura) var "stāvēt uz ausīm un citām ķermeņa detaļām", rezultāts vienalga būs visai bēdīgs. Primārās autoritātes/neautoritātes jaunam cilvēkam ir ģimenes lokā. Viss pārējais pēc pakārtots.
Pati nepilnus 10 gadus nostrādāju šajā skolā, pazīstu tur strādājošos lieliskos cilvēkus, esmu sajutusi kā savējo pašu Vecmīlgrāvi. Skolotāji - sava darba entuziasti, "ieliks dvēseli" tajā, ko dara. Tajā pat laikā - viņi taču nevar aizvietot visu pasauli tam mazajam cilvēciņam, ar kuru dienā nodarbojas. Pirms skolas un pēc skolas - vecāku laiks un vecāku darbs.
Šajā gadījumā - diezgan tomēr būtiska ir arī vide ārpus mājas un skolas.
Vecmīlgrāvis ir "republika" lielpilsētā. No pārējās Rīgas atdalīts ar Mīlgrāvi - kanālu starp Daugavu un Ķīšezeru. Rajons - ostas rajons. Vīriem darbs galvenokārt ostā un uz kuģiem, reisos. Sievietēm - viena no 4 skolām, kultūras nams un apkalpojošā sfēra rajonā (veikali, kafejnīcas, sīki sadzīves pakalpojumu uzņēmumi). Bērniem? pagalms, skola, daži pulciņi tuvējā kultūras namā un skolās. Viss.
Teātri, kino, koncerthalles, lielie klubi, lielās, plašās bibliotēkas - tas viss centrā. Centrā, no kura vēl jānokļūst mājās pēc koncerta, teātra izrādes, kino apmeklējuma. Un, ja nokavēts pēdējais autobuss - vai nu maksā par taksometra pakalpojumu vai arī ej ar kājām, ja naudas nav. Un ar kājām - 2,5 stundas (no Čaka un Stabu ielu krustojuma). Pati reiz pārbaudīju, lai zinātu.
Ko tie, kas kritizē Vecmīlgrāvi, tajā esošās skolas, cilvēkus, kas tur dzīvo - ko viņi zina par dzīvi šajā Rīgas mikrorajonā? Ko viņi zina par cilvēkiem, kas tur dzīvo? Un cilvēki tur pa lielo - daudz sirsnīgāki un atvērtāki, nekā Rīgas piebāztajā centrā ar visām centra pariktēm. Pa to laiku, kuru pavadīju Vecmīlgrāvī - esmu šos cilvēkus iemīļojusi, daudz ko no viņiem iemācījusies. Pirmkārt jau toleranci. Jā, es nepārteicos.
Tā ir pamatā krievu valodā runājoša vide (krievi kā tādi tur ir viena no nacionalitātēm), latvieši Vecmīlgrāvī ir mazākumā. Tomēr - mani, latvieti, tas netraucēja un noteikti nekad arī netraucēs. Primārās bija cilvēciskās attiecības, sadarbība un līdzāspastāvēšana. Un - krieviski runājošā kolektīvā ir daudz labāk un produktīvāk strādāt. Cilvēki māk nodalīt publisko no privātā. Primārais ir darāmais, kuram privātās attiecības ir pakārtotas un pat izzūd nesaskaņas. Jo vispirms tiek domāts par kopīgo rezultātu, kas jāsasniedz.
Latvieši šajā ziņā - piedodiet, man, tautieši - ir daudz aukstāki un izvirza savas ambīcijas reizēm pat nevietā; situācijās, kad jādomā par koprezultātu - tiks raustīts deķītis uz savu pusi un darbs no tā cietīs. Man pat vairs negribas strādāt latviskā kolektīvā. Zinu, ka latviskā kolektīvā strādāšana būs otrajā plānā, pirmajā vietā izspīdinot savu "ES" un sprunguļus kolēģu darāmajā.
Un - mēs, latvieši, esam cilvēciski vēsāki un mazāk iejūtīgi par cittautiešiem. Un - tas ir necool.
Tā gari sanāca, bet - to visu īsāk pasakot - esmu noilgojusies pēc Vecmīlgrāvja, 46. vidusskolas un tiem, ko es tur pazīstu....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru