Vēlreiz par LatCon

"Rakājos" iekš draugiem.lv nosūtītajās vēstulēs, lai saprastu - kuras izdzēst, kuras atstāt. Uzdūros šai, pēc LatCon 2010 rakstītai. Nav nozīmes, kam tā rakstīta un kādā sakarībā. Tomēr nolēmu to pārpublicēt šeit, lai nepazūdās. Vēstules teksts izsaka visu manu nostāju pret LFFB.
Šo latkonu - gribēju saorganizēt kā svētkus - dāvanu cilvēkiem, kuri bija man un Goldijam blakus vismelnākajā dienā. Nākošā dienā pēc tam, kad kļuvu par atraitni. Svētkus Guntai, dvīņu māsām, Aivaram, Sindrai, kalējam Uldim un daudziem citiem, kuri tovakar vienkārši bija. Bija blakus bez standarta frāzēm, kuras neko neizsaka un ir tukšas un liekas. Viņi bija ar mums visu vakaru Savannā, runājās par viskautko, smējās, malkoja ko nu kurš. Bet es sajutu Plecu. Plecu ar lielo burtu. Un sapratu, ka šie cilvēki ir visdzīvākie uz pasaules, vajadzīgi viens otram un paši sev.
Un varbūt šo dzīvo, lielisko un tik dažādo cilvēku dēļ man sāp visas runas par to, ka lffb ir mirusi. Bet viņi taču ir dzīvi! Tiesa, daļa no viņiem dažādu iemeslu dēļ ir aizgājuši no biedrības. bet - un tas nu ir stacionāri - palikuši "uz kuģa", ir kaut kur tepat blakus un "tai putrā vien iekšā". Mēs varam saprasties vairāk, mazāk, vispār nesaprasties, atrisināt vai neatrisināt problēmas, bet mēs esam. ir kaut kas vārdos nepasakāms, kas stāv pāri visām viedokļu, uzskatu, raksturu nesaskaņām un pretrunām; šis nepasakāmais lielums tad ir tas, kas vieno, kas ļauj BŪT.
Protams, biedrībā, kā jau visā, kas radies kā cilvēku kopums utt. ir savas problēmas, patlaban ir tāds kā "ziemas miegā sasaldētā krokomota" sindroms. Un - nevajag teikt, ka biedrība nevienam nav vajadzīga. Viņa ir man vajadzīga, tev vajadzīga, ir vajadzīga arī tiem, kas aktīvi bļaustās pret viņu. Vajag tikai ieskatīties tā dziļāk sevī.
Man vakar, latkonā, bija silti no tā, ka jūs visi bijāt. Un visiem bija labi. es neredzēju nevienu nesmaidīgu seju.
Mēs abas taisījām, taisījām un uztaisījām to būdu.
kā sanāca, tas jau cits jautājums. To izrunāsim drusku vēlāk un aci pret aci.
Tā "puķu dobe", kas saucas lffb, ir vajadzīga man, ir vajadzīga tev, Jānim, Pēterim, Annai un Vizbulei.... Es negribu ļaut, lai tā nonīks, tu arī ne. Un ir vēl, kas grib šo puķu dobi. Un tad - pie velna tos, kas brēc ka viņiem nevajag, kam vajadzīgs un tā tālāk. Ja viņiem nevajag, lai iet d*** un netraucē tiem, kam ir vajadzīgs tas ko viņi dara. Ja viņi nemāk pievaldīt muti, burtus rakstošās rokas - nu, pacentīsimies tos ignorēt. Lai rej, lffb ir un pastāv, jo kādam tā ir vajadzīga.