Kā žagata ligzdā vācu sevi un savus draugus. Un anonīmos komentārus dzēsīšu neatkarīgi no komentāra teksta!
Pasaulē
Reliģija
Kaut kā pamanās joprojām atrasties tie, kuri vietnē Facebook joprojām vaimanā par Pardaugavas monstra, saukta par Uzvaras pieminekli aizvākšanu no pilsētvides ainavas. Un vaimanā laikam ka tie, kuri personiski nekādi nav saistīti kaut attālināti ar tiem notikumiem, kuriem it ka veltīts piemineklis. Tobiš - viņu dzimtā nu nekādi nav bijuši cilvēki, kuri piedalījušies Otrajā pasaules karā un karojuši ar vāciešiem tajos baigajos gados. Un viņus nu nekādā mērā neuztrauc tas fakts, ka to monstru jau no paša tā atklāšanas mirkļa iesauca pilnajā iesaukā (kuras saīsinājums bija atkarīgs no katra sabiedrības "burbuļa" priekšrocībām) "Staigule zem falla ar atplestam rokām sagaida veču bariņu".
Neizplūdīšu par tām katastrofāli nepieklājīgām, neētiskajām sekām, kuras parka ainavā uzradās pēc katra 9.maija, kurā tur pulcējās "sērojošie, godu atdodošie" "veterānu pulciņi" ar ambīcijām, kuras bija tik lielas, ka jebkuru ambīciju mērošu tehnisko iekārtu izsistu no ierindas pārslodzes dēļ. Ieskaitot par Getliņiem (vai citu atkritumu savākšanas punktu) pārvērstu ļoti lielo parku. Man vienmēr bija tiešām žēl tos cilvēkus, kuri bija spiesti 10.naijā strādāt pārslodzes režīmā, lai parkam atgrieztu civilizētu skatu.
Vakar, 29.augustā , pasākums notika. Visu lieku tik tagad, jo atpakaļ no pasākuma - pēc pulksten 23.00 tika pārbraukts.
Pasākumu ievadīja Bolderājas bērnu un jauniešu mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu uzstāšanās, to kuplināja Ances Krauzes uzstāšanās, bija aktivitātēm veltīti tenti, kuros katrs varēja ko atrast savai gaumei. Ļoti krāšņi uzstājās kolektīvs, kurš žonglēja (vai kā to darbību sauc) ar rīkiem, kuru galos atklāta uzuguns ir. Uz rietošās saules (kura tomēr atrada spraugu mākoņu segā, lai kaut ar mazu stūrīti parādītos publikai) fona bija ļoti krāšņi un iespaidīgi.
Tas, nu šīs pārdomas, radies Ludzā izdzīvoto vētras seku iespaidā.
Vētras nedarbu sekas skāra nu ļoti daudzus. Gan Ludzā un Ludzas novadā, han visā Latvijā. Un tad pamazam izkristalizējies jautājums: cik mūs valstī cilvēki un amatpersonas ir gatavi šādam negadījumam? Tikai nesakiet, ka pie mums šādi negadījumi notiek reizi tūkstošgadē, ja ne vēl retāk. Es atceros, kā minimums, vienu šādu negadījumu. 1986.gada vasaras nogalē, kad pēc vētras bija sagāzušies koki ceļa posmā no Balviem un Smilteni. Pie viena - Rīgas centra pagalmā Māte Daba piespieda vienu masīvu papeli atvadīties no dzīves. Var jau būt, ka gan pirms tam, gan pēc arī bijuši visādi brīnumi vēja in lietus darbības rezultātā.
Pie gadījuma - un šīs vētras nedarbu sakarībā - paldies Ludzas mēram par operativitāti. Jau trešajā dienā pēc vētras radītajiem postījumiem bija novāktas masveida koku kritalas, pakāpeniski atjaunota elektrības padeve un vietām traucētā ūdens padeve. Par to rakstīju vakar.
Ludza, tu rullē.
Beidzot tā nopietni izgāju no mājas apmest pilsētā tādu palielu loki (Izlēciens uz Rēzekni pirmdienā īsti neskaitās). Kāpēc agrāk neizgāju? Tā dīvaini - vētras radītais elektrības zudums sestdienas vakarā ar tam sekojošo manā galā elektrības iztrūkumu visas svētdienas garumā manī radīja ko līdzīgu "organisma baterijas nosēdās". Svētdienu praktiski visu nogulšņāju, pirmdienā - piecēlos, bet organisms līdz dienas beigām tā arī nepamodās laikam. Vakardiena - uz dienas beigām tomēr organisms laikam pamodās. Un šodien jau notiek lietas. Tas tā, ievadam.
Bildes būs padaudz, dažas laikam apjukušā kārtībā. Vietām. Un - gan jau ka atpazīsiet izstaigas vietas.
Internetā, galvenokārt vietnē Facebook, smēlos informāciju par to, kas noticis/notiek ārpus mājas sienām. Un bija informācija ne tikai par elektrības zudumu Ludzā un plašā apkārtnē ap pilsētu, bija arī daudz foto un video materiālu par postījumiem pilsēta, konkrētāk par apjoma un plašas teritorijas ziņā lielu daudzumu kritušu koku. Tādu izmēru, kas nekādi nerosināja varbūtību, ka koki varētu neizturēt un nokrist. Bet tomēr nokrituši bija.
Arī manī pašā laikam ir tās vētras sekas. Svētdien praktiski visu dienu nogulšņāju. Elektrības neesamība un čakars ar telefonu kaut kā uz miegu vilka. Mājas soli nedarīju, jo bija kaut kāds "esmu laikam slimnīcas režīmā" noskaņojums. Pirmdiena arī kaut kāda ne tāda ar savu grūtās pamošanās ņezgu un telefona ne tā saspaidīšanu un braucienu uz Rēzekni simkarti nomainīt.
Šodien pavisam tāds nekāds noskaņojums. Kā auns uz jauniem vārtiem brīnos uz tējkannu un ceru, ka ūdens kafijai pats uzvārīsies un aplies krūzītē kafijas biezumus.
Ar sajūtu "baterijas nosēdušās zemāk par grīdas līstīti" spiežu mājās darīt elementārus sīkumus. Grūti nākas un kaut kāda notikušā nepareizības sajūta. No cikla "Kaut kas nav tā, bet nesaprotu, kas nav tā".
Kad tā vētras iespējamība pagājušajā nedēļā tika izsludināta, kaut kādas intereses vadīta "Kas nu būs? Interesanti kaut kā".
Visu sestdienas dienu tā kā vēroju to, kas notiek aiz loga, internetā komunicēju ar draugiem, kuri dzīvo citās valsts pilsētās. Sapratu, ka, vismaz Rīgā, bija lietus lietīgais ar pamatīgu nokrišņu devu. Ludza - parasta lietaina diena, nekas īpašs. Pēcpusdienā pat mākoņi sāka pluskoties, brīžiem saule parādījās. Tikai pret vakaru sākās kārtīgas vēja brāzmas, tā, ka koki "dejoja".
Tomēr ap sešiem vakarā vienu reizi uz mirkli pazuda elektrība, bet ātri atjaunojās. Tāda kā noraustīšanās. Toties jau ap septiņiem vakarā pazuda pavisam. Tā elektrība. Un šī "būtne" svētdienā neatgriezās. Pa apvedceļiem noskaidroju, ka elektrība pazudusi diezgan plašā teritorijā ap Ludzu. Pildā, kas ir 17 kilometrus aiz Ludzas, konkrēti pazudusi bija.
Jap, atslābinos. Pēdējais apmēram gads visādu notikumu pilns ar visādām kustībām un kopsummā ilgām stundām vilcienā braukājot starp Rīgu un Ludzu, kur nu vēl aizbraucieni uz dēla fazendu. Toma jau vēl kaut kā nesaprot, ka braukāšana kā tāda arī nogurdina. Trīs stundas vilcienā nav trīs stundas uz dīvāna vai klubkrēslā.
Sanāks man te laikam tāds visādu domu apkopojums. Kā aizies.
Ceru, daugavpilieši apvienosies sakarīgumā un nebalsos Saeimas vēlēšanām par linkā uzrādīto personāžu un viņa pārstāvēto partiju. Vēl vietnē Facebook pamirgoja informācija, ka ir ideja Daugavpilij ar visu novadu būtu jāatdalās no Latvijas un jāpievienojas Krievijai. Diemžēl nepiefiksēju tā, lai padalītos šeit. Tomēr ceru, ka tas bija tikai tāds kā joks. Ko viena no senajām baltu cilšu teritorijām pazaudējusi Krievijā? Vai to, ka, tā nu sanācis, tajā pilsētā ir ļoti daudz krievvalodīgo? Un krievvalodīgie nav viens un tas pats jēdzienam "krievi". Tas, ka krievu valoda ir dzimtā krieviem, nekādi neatceļ faktu, ka krievu valodu kā lietošanas valodu izmanto arī citi etnosi. Analogi kā ar angļu valodu, kuras primārie lietotāji dzīvo britu salās. ASV kā praktiski oficiālā lietošanas valoda - angļu valoda - norāda tikai uz tās lietošanu kā tādu starpetnosu saskarsmē. Briti iekš ASV ir stiprā mazākumā, tajā valstī sačupojušies nu ļoti daudzu pasaules etnosu pārstāvji.
Izvizinājāmies atkal uz Vecāķiem. Nu jau trijatā un apskatīt pie viena Vilkaču priedi.
Padevīgi ziņoju, ka Zemitāna tilts (dzelzceļa pārvadtilts pie Zemitānu stacijas) pēc ilglaicīga (precīzāk - ilggadīga) remonta beidzot pilnā mērā palaists lietošanā. Priecē tas, ka ir paplašināts gājēju josla pār tiltu, tai pievienots velosipēdu celiņš. Auto un sab.transp. paredzētā tilta daļa, manuprāt, bikuci sašaurinājusies. Par tiem auto neiespringstu - grib personāži braukāt, lai brauc, mani vairāk interesē kājāmgājēju iespējas, Katrā gadījumā - salīdzinot ar to iespēju kājām šķērsot to tiltu pirms remonta ar to iespēju, kas ir tagad: plusžetons un pīrādziņš remonta arhitektiem un izpildītajiem.
Sanāca tiešām svētku astītes pasākumā piedalīties. Jo - visi ar Rīgas svētkiem saistītie pasākumi sākās jau piektdien, 14.augustā. Un man sanāca kā sanāca, kaut arī Toms teorētiski varēja kaut vakar pabūt (laikam īsti neieskatījās pasākumu programmā), jo atgriezās Rīgā jau piektdienas vakarā; man tā braukšana uz lielpilsētu bija vakar ar pusdienlaika vilcienu. Un nu nesanāca sadomāt tās pilsētvides aktivitātes. Tas pasākums, kurš varētu būt interesants, sākās 23.30 vakarā un ija paredzēts līdz 2.00 nakti. nu, neparakstījāmies. Ne es, ne māsa, ne Toms.
Toties šodien aizbraucām uz Sarkandaugavu. Uz pasākumu "Kāpēc Daugava sarkana?" Rīgas Sarkandaugavas pamatskolas pagalmā.
Aktivitātes jau jaukas, jaunatnei vairāk domātas. Tomēr Toms un māsa sev atrada aktivitāti, kas ieinteresēja. Ar speciālāk krāsām varēja uzbakstīt uz audekla zīmējumu, kurš tur ilgāk paglabāsies. Māsai pietika ar bildi uz audekla maisiņa, Tomam savajadzējās baltu t-krekliņu no abam pusēm apķibināt.
* Vieglāk ir ieteikt citiem attiecību un uzvedības modeli, nekā pašam/pašai pieturēties pie tā, ko iesaka citiem. Gudri skan, bet praksē pārbaudīts. Pat bez emocionāliem "uzsprādzieniem".
Dažās attiecībās uzvedos tālu no veselā saprāta un, tomēr, bez rozā brillēm esot.
* Joprojām uzskatu, ka attiecībā pret onkoslimniekiem un viņu radiniekiem Latvijas sabiedrībā norisinās humānais sadisms. Es nerunāju par tiem, kuru saslimšanas stadija pieļauj visnotaļ reālu iespēju cilvēkam tapt izārstētam un kādu laiku vēl nodzīvot. Un nerunāju par tiem, kuriem tā saslimšanas praktiski beigu fāze norit relatīvi mierīgi, bez jūtamām nejaukām blaknēm izteiktu sāpju veidā vai kaut kā tamlīdzīgi. Runāju par tiem, kuru neizturamās sāpes tiek apdullinātas ar narkotiskām vielām slimības mirēju padarot par narkomāna mirēju. Runāju par fāzi, kurā cilvēks un viņu aprūpējošie tuvinieki tiek pakļauti bezcerības maratonam gan fiziski, gan morāli. Par stadiju, kurā abas puses saules taku uztver kā atbrīvošanu, nevis nelaimi. Stadiju, kurā nāve ir nevis zaudējums, bet atbrīvojums.
Pasaulē, interesantas lietas
Krievijā, no Padomju laikiem
Ieliku šorīt, vakar kaut kā sagurums bija pārņēmis. No mana telefona - pats aptumšošanās fakts kaut kā nu tā, izplūdis. Vairāk no no kalna redzamā saulrieta ainava. Tomam fotoaparātā labāk sanāca.
Tas suņuks bija burvīgs. Visu laiku diedelēja, lai viņam punci pakasa.
Bildes no mana telefona.
Kaut kā netīšām sanāca. iziešana no mājas bija ar mērķi aiziet uz Ludzas parku un paskatīties parkā bibliotēkas mājiņā, vai tur ir atgriezusies nolikts Trīskrāsu karuselis. Nebija. Aizgājusi tautās grāmata. it kā sīkums, bet patīkami. Var jau būt, ka tā tajā mājiņā kādā mirklī atgriežas un tajā pat mirklī aiziet nākamās rokās. Kā tur ir, nezīlēšu. Vienalga patīkami, ka kādam noder.
Pēc jau aizgājām pa Raiņa ielu līdz galam ezera virzienā un tad pa acīmredzami lietotu kaut ko ceļam līdzīgu caur mazdārziņiem pagājāmies. Viens posms tiešām it kā pa džungļiem ejams ar apziņu, ka kreisā pusē kaut kur ir Lielais Ludzas ezers un ceļa galā kaut kut aiz kokiem ir dzelzceļa līnija uz Zilupi Pa taisno līdz dzelzceļam neaizgājām, atradām ceļu starp mājām un izbridām uz Latgales ielas tajā posmā, kurš ielu izved no Ludzas auto braucienam uz Zilupi vai Pildu caur Ņikšiem - pēc braucēja ieskatiem. Pēc jau gājiens uz mājām.
Vakar vakarā nobildējām pa ceļam uz mājām ejot pa Mazā Ludzas ezera pontona tiltu. Pirms tam biju paasistējusi kārtējam Toma makšķerēšanas pasākumam. Vakar sajutos drusku miegaina, lai liktu bildes šeit.
Šo tēmu esmu "malusi" vairākkārt. Tomēr tā ir un ir aktuāla. Runa ir par palīdzību onkoloģijas slimniekiem un viņu tuviniekiem.
Es necilāšu to nostūri, tos gadījumus, kad, uzstādot šo nejauko diagnozi, ir zināmas cerības, ka ir iespēja slimnieku glābt ar medicīnai iespējamām metodēm. Necilāšu to, ka mediķiem un tuviniekiem jādara viss, lai ārstēšanas un apkopes darbību rezultāts būtu veiksmīgs.
Es drīzāk par to, ko droši var nosaukt par humāno sadismu. Situācijās, kurās ir skaidrs - medicīna ir bezspēcīga, ar pacienta un viņa tuvinieku labo gribu arī nepietiek. Rezultāts vienalga būs priekšlaicīga atvadīšanās.
Vispār, tā ekskursija nebija īsti pa Ludzas ieliņām ar ieliņai veltītu pastāstu. Bet tas "ātrumu nemazināja". Ekskursijas vērtību noteica gida aizrautīgais stāstījums, pilsētas mīlestība un zināšanu bagātums.
Tā, īsumā apstāstīšu, lai kaut kur nepazustu "tulkojumā" dzirdētais.
Apskatot svētku programmu šodienai - izrādījās, ka šī rīta muzikālais "Labrīt!" ēku iekšpagalmā Bija ieplānots pasākums Ludzas 849-ās dzimšanas dienas ietvaros. Kaut kā bija paslīdējis garām programmu pētot. Vienalga bija jauki un patīkami.
No rīta ierosījos, tā laiski. Kā jau pēc vakardienas. Pirms deviņiem no rīta nedaudz izgāju pagalmā, un tur... Orķertītis spēlē mūziku ar "Labrīt, Ludza! Labrīt dzimšanas dienā!". Mīļi, jauki sirsnīgi. nekas tāds agrāk nebija piedzīvots. Šāds sirsnīguma pilns rīts tālākās dienas labam garastāvoklim.
Uzreiz saku - bildes ielikšu rīt, šovakar nav kaut kā uz klapatām ar bildēm.
Pēc programmas, kuru izpētījām, tas motociklu parādes brauciens sākās 18.30 Domes laukumā. Aizdevāmies turp ar tādu aprēķinu, ka bijām jau tajā laukumā dažas minūtes pēc 18.00. Bija laika to visu motociklu bagātību aplūkot. Un, ziniet, bija baikeru klubi no Ludzas, Rēzeknes, Rīgas, Ogres. Laikam arī no Daugavpils un vēl kādām pilsētām. Lieliska Vislatvijas baikeru brālība. Respect.
Pasākumu programmā daudz sporta pasākumu. Tomēr ir arī citi interesanti svētku pasākumi, kurus apmeklēt mums - no sporta tālu stāvošiem cilvēciņiem.
Līdz ar to šodien aizgājām uz Ludzas Novadpētniecības muzeju, kurā tika atklāta Misānu ģimenes triju paaudžu - mammas, dēla un viņa sievas, mazmeitas - darbu izstāde. Gleznas, kas gleznotas, un tādas, kas tapušas ne ar otas palīdzību. Arī rokdarbi - adījumi, pinumi, austas lietas. Tas viss vienā telpā, kura izvietojusies Novadpētniecības muzeja brīvdabas eksponāta - jaunsaimnieka mājā.
Šis raksts tapis pamatojoties uz Sintas Ezeras vietnē Facebook paustajiem nosodošajiem rakstiem ukraiņu darbošanās sakarībā pašu ukraiņu valstī.
Te nu man radies pasmags viedoklis visu šo dažādo izteikumu sakarībā.
Protams, nav īsti jauki (tā, maigi sakot) gan Krievijā, gan Ukrainā uz ielām tvert karotspējīgus vīriešus un sūtīt viņus uz fronti tur darboties. Bet šai darbībai var atrast/saskatīt arī vēl vienu motivāciju. Vispirms par ukraiņu šīs darbības norisi.
Situācijā, kad Ukraina jau ceturto gadu ar astīti pretstāv Krievijas agresijai un mēģina noturēt savas valsts neatkarību, ir neglīti sēdēt malā - vienalga, vai it kā bēgļu gaitās kaut kur citzemēs, vai arī Ukrainā pašā - un neko nedarīt. Gaidīt, kad kāds cits malā sēdētāja vietā izdarīs darbu.
Par šī gada visai svarīgo notikumu - Saeimas vēlēšanām.
Šim notikumam gatavojas 14 partijas. Pat Gobzems saaktivizējies, viņa "Gobzema saraksts" ir reģistrēts kā sestais pieteikums partiju sarakstā. Šlesera "Latvija pirmajā vietā" ir reģistrēta kā astotā. Hm, cik vietu Saeimā dabūs klauns un cik vietu - buldozers? Kaut kā šaubos, ka klauns šogad tiks pāri tiem iekļūšanas procentiem? Pagājušā reizē izgāzās un aizlaidās uz Spāniju, kur pat vārdu/uzvārdu esot nomainījis... Kas tad viņu pamudināja balotēties ar uzvārdu, kurš vairs nav viņa pēc dokumentu maiņas? Buldozers - pašvaldību vēlēšanās bulciņu tā arī nedabūja, kaut gan Rīgā ieguva vislielāko balsu un, attiecīgi, vietu skaitu pašvaldībā. Buldozers noteikti laikam ka būs mazākumā pat ar spožiem rādītājiem...
Māsa pierunāja. Aizbraucām. Un konstatēju, ka mans peldkostīms, pirkts pirms četriem gadiem speciāli braucienam uz Atēnām un peldēšanai turienes ūdenstilpnēs, kļuvis man nedaudz pa lielu; vaļīgs. Ha - prieks, kur tu rodies - esmu kļuvusi tievāka. Urrā!
Ieiet jūrā nopeldēties - man no sākuma likās drusku par aukstu jau pašā iesākumā, ļotā seklumā. Bet pēc papeldēšanas dziļākos ūdeņos, seklums jau likās ļoti silts.
Ar māsu aizbraucām uz Mežaparku ar nolūku nopeldēties Ķīšezerā. Izkāpām pie zvērudārza un gājām garām pa plašo aleju.
Laiks tāds nomācies, bet nelija. Pastaigai svaigā gaisā kā reizīti. Kad nu nonācām pie plānotās peldvietas un tikai riktējāmies, ar švunku pielidoja pīļu māte ar sešiem pusaugu pīlēniem. Laikam uz barošanu cerēja, pat nebaidījās, ļoti tuvu laida klāt. Tik ļoti tuvu, ka varēja pie vēlēšanās tos putnus paglaudīt.
Man tomēr ūdens par vēsu likās, māsa gan nopeldējās.
