Bernardas Albas māja

Vakar šo Frederiko Garsijas Lorkas lugu noskatījos amatierteātra SOUČASŅIKI izpildījumā Iļģuciema kultūras centrā.
Darbojošās personas - vienas ģimenes septiņas dažādu paaudžu sievietes un kalpone. Sižets - notikumi mājā tūlīt pēc mājas saimnieka, Bernardas Albas vīra, nāves un mājas iemītnieču savstarpējās attiecības. Luga pati par sevi ir vienkārša un nevienkārša. Jo cilvēciskās attiecības kā tādas jau nav nekas vienkāršs un strikti ielikts kādos nebūt noteiktos rāmjos ar izteikti baltu vai izteikti melnu zīmējumu.
Devos gandrīz pusei Rīgas cauri no centra uz Iļģuciemu noskatīties šo uzvedumu, jo - spilgtā atmiņā vēl dažus gadus atpakaļ redzētā Paukša luga Urmeds un torte šī kolektīva priekšnesumā. Un tolaik gūtās pozitīvās emocijas un emocionālais piepacēlums. Zināju, kādu kolektīvu braucu skatīties un zināju, ka būs kvalitāte.
Uzvedums ilga apmēram stundu. Meitenes uz skatuves - dzīvoja savās lomās no sirds un patiesi.
Tomēr.
Līdz galam ta arī netapa skaidra divu māsu esība, sūtība. Ja trīs māsas izdzīvoja katra savādāk un līdz galam savas attieksmes un saskarsmi ar vienu puisi, kuru visas trīs mīlēja un par kuru loloja katra savas konkrētas cerības, tad - ko darīja, kā un ar ko dzīvoja pārējās divas māsas? Viņas bija, viņas darbojās, viņas runāja. Un? Tikai kā fons visiem citiem notikumiem, vai kā? Kaut kas "pazudis tulkojumā" sagatavojot Lorkas lugu stundu garam uzvedumam.
Drusku aptrūkās Bernardas Albas tēlotājai. Tā, līdz galam es viņai noticēju, es viņu sapratu tikai "gabaliņu" pirms beigām. Būtībā tā taču (vismaz man tā šķiet) dziļi nelaimīga sieviete, kurai nav paveicies privātajā dzīvē, saskarsmē ne ar vienu no abiem nu jau nelaiķa vīriem. Nav sastapts īstais, kas spētu viņai "uzdāvināt ceriņzaru Ziemassvētkos un dvēselei sniegt mieru un piepildījumu". Dzīves nogurums, būtībā iekšējā neaizsargāība un vēlme tapt pasargātai, virtuāli paslēpties aiz mīļa cilvēka muguras.... Audzināšana, atbildība par māju, meitām utt. neļauj sievietei parādīt savu vājumu. Un tas - šī iekšējā neļaušana - liek viņai izturēties tā, kā viņa izturas pret meitām. Tieši šīs prerunas - ārējās darbības un iekšējās pasaules - sabalansējuma, manutpāt, nedaudz pietrūka Bernardas Albas tēlotājai. Ilgi tapa "spests" uz Bernardas rīcības ārējām izpausmēm.
Un tai pat laikā - es neesmu vīlusies šajā amatieru kolektīvā. Zinu, ka viņš spēj un var "pacelties spārnos un aizlidot". Zinu, ka pie jebkuras izdevības atkal un atkal iešu skatīties viņu uzvedumus. Jo patīk viņu aizrautība, azarts un uzdrīkstēšanās.