trešdiena, 2014. gada 22. oktobris

Valsts valodas jautājums jeb ko mēs esam sastrādājuši

Uznāca vēlme paklausīties YouTubē Līvus. Viena viņu dziesma radīja pārdomas par to, kas tagad notiek. Un tā ir šī:
 
Toreiz, astoņdesmito gadu sākumā, kad dziesma sāka skanēt Līvu izpildījumāvienkārši koncertos, televīzijā un radio, tas radīja lielu pacēlumu un sapratnes aizkustinājumu. Un nebija svarīgi, ka vārdu autors ir moldāvu dzejnieks. Arī tagad nav svarīgi, jo dziesmā ir pateikts tas, kas ir svarīgi gan moldāvu dzejniekam, gan latviešu klausītājam.
Dziesma kaut kā uzreiz sāka simboliski vienot latviešus un latviešu valodu. 
Tā bija ļoti aktuāla 90-to gadu sākumā, kad Latvija tikko sāka atdadlīšanās ceļu no PSRS un piespiedu nepieciešamās otrās valsts valodas šajā teritorijā - krievu valodas.
Tagad latviešu valoda ir palikusi vienīgā valsts valoda republikā un latviešu bērniem vairs nav brīvprātīgi obligāti jāmācās krievu valoda. Tā ir kļuvusi par vienu no svešvalodām, kuru kā mācību priekšmetu apgūst skolā. Un, ja ir vēlme, var to pēc skolas apgūt kursos, augstskolā un citās vietās.
Tomēr es brīnos par tiem latviešu jauniešiem, kas kaut elementārās saskarsmes ziņā nesaprot krievu valodu. Krievu valodā runājošie cilvēki taču taču nekur nav pazuduši no Latvijas, tepat vien ir. No ikdienas saskarsmes kaut sadzīviskos jautājumos izvairīties pagrūti. Pašai daudz paziņu un draugu ir krieviski runājoši un mums nav problēmu sarunāties - runājam, kā sanāk: katrs savā valodā, katrs otra dzitajā valodā vai dīvainā mistrojumā, kur uz latviešu gramatikas bāzes teikumā ir abu valodu vārdi. Nav jau svarīgi, kā mēs sarunājamies, galvenais, ka saprotam viens otru. Un cienām viens otru.
Tomēr par dzimto valodu runājot saskatu citu problēmu. 
Ja sveštautieši lēnām un pamazām pieņem latviešu valodu kā valsts valodu un lauzīti, nelauzīti cenšas to lietot saskarsmē ar apkārtējo vidi, tad ļoooooti liela daļa mūsu pašu bāleliņu savstarpējās sarunās pāriet uz angļu valodu. Ja krievu valoda PSRS laikos šajā reģionā bija pat motivēta kā valsts oficiālā, vienojošā valoda (PSRS taču bija un Krievija joprojām ir tik dažādu tautu un tautiņu mikslis, ka maz neliekas. Un viņas visas iemācīties, lai sarunātos - njā.....). Tā ka krievu valoda veica šajā reģionā to pašu funkciju, ko amerikāniskā angļu valoda ASV, kura pēc būtības arī ir tāds daudznacionāls un daudzvalodīgs mikslis, ka maz neliekas.
Bet, mīlīši, mēs neesam Anglijas kolonija! Un mums nav šī valoda jālieto kā savstarpējās saziņas līdzekli reģionā, kur pamatā visi runā latviski. Angliski runā principā tikai iebraucēji - tūristi, līgumstrādnieki. Un viņi ir krrrietnā mazākumā.
Angļu valoda ir tikai viena no svešvalodām, kuras ir iespējams apgūt. Jo ir taču arī franču valoda, ukraiņu valoda, vācu valoda....
Es neesmu pret to, ka jaunieši zina angļu valodu, esmu pret to, ka viņi šādi sāk aizmirst savu dzimto valodu un reizēm pat nemāk to pielietot. Dažs labs šurp nesen atbraucis sveštautietis latviešu valodu zina labāk par še dzimušu un augušu latvieti, kas mācījies latviešu skolā un apgrozījies pa lielo latviskā vidē.
Un pa lielo tie ir mūsu, 90-to gadu jauniešu bērni, kas sāk aizmirst latviešu valodu. Vainīgi esam mēs. Tik ļoti aizrāvāmies ar jaunās pasaules celšanu, ka aizmirsām/negribējām/nemācējām mūsu vecāku gudrību - būt latvietim, kas vispirms zina latviešu valodu. Bet arī citas valodas mācās, lai varētu draudzēties un sarunāties ar citās valodās runājošajiem.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru