Gribas nedaudz apskatīt jēdzienu "cilvēki ar īpašām vajadzībām".Un es nerunāšu par tiem, kuri tiešām savu garīgo īpašību, saslimstību un tamlīdzīgu būšanu dēļ ir "piekalti" vietai un aprūpētājiem. Par ķermeniski esošiem cilvēkiem.
Ir visādas programmas un aicinājumi palīdzēt cilvēkiem ar īpašām vajadzībām integrēties apkārtējā vidē. Daudzi no viņiem paši ir atraduši iespējas, kā risināt savas integrācijas ispējas. Daudzi cilvēlki, kas piesaistīti riteņkrēslam, sporto un ir apvienojušies šo invalīdu sportu apvienojošā biedrībā, viņiem pat ir savas olimpiādes.Tātad - piekaltība pie ratiņkrēsla nav pasaules gals un iemesls nolaisties. Dzīve notiek un ir pilnvērtīga un interesanta. Ir tikai tehniski risināmas sadzīviskas problēmas, kas arī tiek veksmīgi risinātas. Esmu pilsētas ielās redzējusi daudzus riteņkrēslam pieslēgtus cilvēkus veiksmīgi tiekam galā ar pārvietošanos pilsētas ielās, sabiedriskā transporta izmantojumā. Manas mammas draudzene, bez vienas kājas un izmantojot riteņkrēslu, veiksmīgi braukā pa Rīgu, iespēju robežās apmeklējot datdzus pasākumus pilsētā un pat teātri.
Tāpat - runājot par akliem cilvēkiem.
Nesen portālā Kasjauns.lv uzdūros diviem redzīgu cilvēku pamācošiem rakstiem. Par Kristīni Berkuli no Alūksnes un puisēnu Georgu Tadeju Bārdu no Rīgas. Pamācošs šajos rakstos ir tas, ka viņu nelaime viņus abus nav iedzinusi kaktā un likusi žēli īdēt. Viņi dzīvo pilnvērtīgu dzīvi un izmanto tās iespējas, ko var izmantot un pielāgot savai īpatnībai.
Tāpat, vienā no maniem iepriekšējiem rakstiņiem biju ievietojusi YouTube's sižetiņu par sievieti, kurai kopš dzimšanas nav kāju. (otrais sižets). Arī viņa dzīvo pilnvēttīgu dzīvi - strādā, ir precējusies, ir divi bērni, pat atradusi variantu kā vadīt automašnu un pat piedalīties autosacensībās.
Austākminētie piemēri dod pozitīvu stimulu dzīvot un darboties. Pārsvarā jau nolaižas un "kaktā žēli īd" tie, kurus nepieskaita pie cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Varbūt ir ļoti jāstrādā ar cilvēkiem, kuri nav pieskaitāmi īpašo vajadzību cilvēku kategorijai?
Viens no piemēriem - mūsu, redzīgo cilvēku attieksme pret neredzīgiem vai vājredzīgiem cilvēkiem. Jau no padomju laika atceros un zinu, ka joprojām pastāv Rīgā, Juglā Neredzīgo pansionāts. Ļoti reti redzu pilsētā pārvietojoties neredzīgu cilvēku, kura palīgs ir spieķis. Ko viņi dara ikdienā, kādas ir viņu aktivitātes un aizraušanās? Man ir maz iznformācijas un es daudz ko nezinu par šo cilvēku sadzīvi, ikdienas darbības sfērām. Vienīgi ir vainas apziņa un sajūta, ka mēs šos cilvēkus esam kaut kā apzināti distancējuši no sevis, atstājot viņiem ierobežotu dzīves telpo. Pēc principa - es jūs neredzu, tātad jūsu nav. Savā ziņā cietuma paveids. Bet tās ir tikai manas izjūtas.
Nepamet sajūta, ka sabiedrības klidzināšana par integrāciju un tamlīdzīgi ir tikai bufonāde un PR būvēšana.
Mēs, redzīgie un veselie paši neejam pie šiem cilvēkiem, neiesaistamies kopīgos pasākumos, nekomunicējam. Vispār - liela daļa sabiedrības viņus pati ir izstūmusi no savas ikdienas aprites. Izvēlējusies "neredzēt, nedzirdēt, nepazīt". Ko līdz visas programmas un skaļie saukļi, ja mēs neesam gatavi un daudzi pat nevēlas cilvēcisla līmeņa saskarsmi ar šiem cilvēkiem?
Viņi taču nav ne labāki, ne sliktāki par mums. Tikai savādāki.
Visa šī integrācija tomēr jāsāk ar sabiedrības audzināšanu un sabiedriskās attieksmes maiņu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru