Es nekļūdījos virsrakstā ierakstot vārdu Pagalms ar lielo burtu. Jo daudziem manas paaudzes cilvēkiem Pagalms bija vieta kur pulcēties. Pulcēties bērnības un pusaudžu gados.
Bija smilškastes ar mazuļiem, kuri tur rakājās un cēla savas smilšu pilis un pilsētas. Bija soliņi, uz kuriem kaimiņu tantuki sēdēja un runāja savu runājamo. Bija puikas, kas spēlēja futbolu vai kariņu. Bija meitenes, kas atrādīja savas lelles un to jaunākās kleitas. Un bija vakari, kad pusaudži uz soliņiem izbaudīja savas pirmās romantikas novakares un labsajūtu.
Protams, mums bija visādas ārpusskolas un ārpusmājas aktivitātes pilsētā - pulciņi Pionieru pilī (kas tagad ir Prezidenta pils), mūzikas skolas, deju kolektīvi, kafejnīcas, kinoteātri, teātri, koncerti, nometnes un citas tamlīdzīgas lietas, kas arī mūsdienu jaunai paaudzei ir un tiek izmantotas.
Tomēr Pagalmam bija sava burvība. Tur vakaros pēc visādām nodarbēm un brīvdienās "sabira" mājas skolasbērni un daloties savos ikdienas piedzīvojumos atrada laiku kustīgām rotaļām, tur mammas, veicot mājas soļus, varēja mierīgi ietupināt smilškastē savus 4 - 5 gadus vecos mazuļus un zināt, ka tiem nekas nenotiks (tiesa, tas netraucēja reizi pa reizei paskatīties pa logu - vai mazulim viss kārtībā?).
Bija pagalmiska burvība savās aktivitātēs izpētīt pagalmu ietverošo māju pagrabus, bēniņus; uzrāpties pagalmā augošajos kokos un pagalmā esošo garāžu jumtos. Tapa jau "dzenāti" un audzināti kolektīvi, bet vai kāds par to raudāja vai apvainojās? tas piederēja pie lietas.
Un nebija jau svarīgi, kāda nu kuram tā dzimtā valoda bija. Galvenais jau bija - kopā būšana un kopīgā nodarbe. Mēs viens otru sapratām bez uzspiediena. Un šajās nodarbēs mācījāmies draudzēties un apguvām valodas. Pārsvarā krievu un latviešu. Jo tās abas jau skanēja nepārtraukti.
Valodas jautājumam, tik nedaudz citā rakursā un ar citu zemtekstu, pieskāros, runāju savā vakardienas bloga ierakstā. Šobrīd rakstot, doma ir cita.
Ir zināma nostaļģija, atceroties tos pagalmā pavadītos brīžus. Protams, daudzus savus pagalma biedrus es tagad nepazītu, neatcerētos. Gadi ir pagājuši un izdarījuši savu.
Protams, daudz tika runāts par pagalma negatīvo ietekmi uz augošu bērnu - veidojoties visādas pusaudžu bandas, kas slikti uzvedas apkārtējā vidē; bērns pagalmā neko labu neiemācās utt. Un tika aizmirsts tas labais, ko bērniem sniedza komunikācija pagalmā. Ne jau visu pagalmu bērni stihiski apvienojās kaut kādās bandās un nejauki uzvedās. Toties visu pagalmu bērni sarunājās, komunicēja, draudzējās. Mācījās stāstīt par sevi, iepazīt citu. Kas pamazām pārauga pie citas tautas un citas kultūras izpratnes, neaizmirstot un cienot savējo.
Jo pagalma demokrātismā nebija iedalījuma krievos un latviešos. Bija bērni, kas bija apvienojušies kopīgai rotaļai vai kādam citam pasākumam.
Tagad neredzu pagalmus ar smilškastēm, soliņiem un bērniem. Protams, pilsētas centrā ēku blīvuma dēļ to ir grūtāk pamanīt, arī rotaļām noderīgu pagalmu ir mazāk (man bērnībā bija paveicies - viens no nedaudzajiem tiešām lielajiem pagalmiem, kurā varēja izvērsties gan ar lellēm, gan futbolu. Pat volejbolu), bet tā saucamajos guļamrajonos... Protams, esmu redzējusi izbūvētus pagalma rotaļlaukumus. Tomēr aktīvi tiek izmantoti tie, kas ir pie lielveikaliem vai pilsētas parkos. Un pārsvarā tur ir mammas ar saviem pirmsskolas vecuma mazuļiem. Bet tas nav tas. Nejūt burvību.
Vai tiešām šolaiku jaunā paaudze ir tik ļoti aizņemta visādās aktivitātēs un datoros, ka viņiem vienkārši nav laika iznākt pagalmā, parunāt, iepazīties?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru