otrdiena, 2014. gada 16. decembris

Darbs un citas lietas

Virsrakstā ierakstīju citas lietas, kaut arī nezinu, vai bez darba par citām lietam rakstīšu. Kā burtiņi kārtosies un domas raisīsies.
Pirms apmēram pusotras nedēļas rakstīju par savu pirmo darba dienu Latvijas pastā pastnieces amatā. Tagad neliels laiciņš ir pagājis, varu nedaudz atskatīties uz nostrādāto. Darbs nav sarežģīts. Jāsašķiro avīzes, vēstules, lai tās piegādātu pietiekami ātri un būtu ērti iekļauts maršrutā. Pie viena iznēsājamas ir arī ierakstītās vēstules. Par cik manis apkalpojamais iecirknis nav lieka, tas daudz laika neaizņem. Ap pusdienas laiku esmu brīva, visu padarījusi. Darba nianses, kuras ir nezināmas, varu pajautāt kolēģēm. Patīkami, ka, pretēji vispārpieņemtajam uzskatam, ka mūsdienas pastu iznēsā tikai un vienīgi sievietes, kolēģu rindās redzu arī vīriešus. Tiesa, viņu nav daudz, bet tomēr ir.
Protams, kā jau teicu, darbs nav sarežģīts. Tomēr savas grūtības ir. praktiski viss rīta cēliens ir uz kājām - ir jāstaigā, lai iznēsātu pastu. Apkalpojamais iecirknis nav liels, bet staigāšanai trijās tūrēs pietiek. Kāpēc trijās tūrēs? Vispirms tiek iznēsātas avīzes, pēc tam ierakstītās vēstules un tikai pēc tam parastās vēstules. Ne pārāk patīkamas emocijas izraisa arī tas, ka visu laiku praktiski tiek pavadīts laiks bez cimdiem. Daudzām durvīm ir kodi, daudzām - atslēgas. Un ar to visu grabināties cimdos ir neērti. Tā pat neērti ir tos visu laiku vilkt rokās un novilkt. Kā jutīšos pie mīnus grādiem, nezinu, jo pagaidām nesalstu.
Kaut arī mani ir uzņēmuši un pieņēmuši labi un sirsnīgi, praktiski uzreiz uzņemot kolektīvā par savējo, nezinu, vai uzkavēšos tur ilgāk par trim mēnešiem, kas ir standarta izmēģinājuma laiks. Pirmkārt jau nepatīk mīnusos vazāties pa lauku daudz un dikti. Bet tas nav arguments - citi jau ar to tiek galā un ir pieraduši. Un strādā gadiem ilgi. Ir citas problēmas, kuru dēļ varbūt tur ilgi neaizkavēšos, kaut arī pagaidām ar darbu tieku galā. Bet par to ne tagad. Varbūt citu reizi.
Vēl pie darba varu pieskaitīt savu tulkošanu.
Man patīk tulkot daudzus un dažādus tekstus. Tomēr gandarījumu sniedz tādu tekstu tulkošana, kuru saturs jau oriģinālvalodā ir interesants un informatīvs. Tādus tekstus ir aizrautīgi tulkot, ir stimuls censties meklējot atbilstošākos vārdus un frāzes tulkojumam. Un ir gandarījums, ja tulkojums pasūtītāju apmierina, sniedz viņam prieku un gandarījumu. Un nerada pretenzijas. 
Protams, gadās arī tādas situācijas (tiesa, manā praksē laikam tikai divas), kurās pasūtītājs ir izteicis pretenzijas manam tulkojumam no krievu valodas uz latviešu un devis labot tulkojumu korektoram. Līdz ar to man samaksātais ir bijis mazāks par norunāto. Paldies, ka pasūtītājs ir atsūtījis laboto tulkojumu, lai es redzētu un saprastu savas lingvistiskās kļūdas un nepilnības. Abās šajās situācijās esmu ņēmusi vērā man aizrādīto un man nav bijušas pretenzijas pret aizrādījumiem, tikai pateicība par to, ka uz kļūdām ticis norādīts.
Nepatīkamāk ir tad, ja tulkojamajā tekstā nav nekā interesanta, arī informatīvi tas ir tukšs un neko neizsakošs. Tulkot jau tulkoju šādus tekstus. Pasūtītājam vajag tulkojumu, man tomēr ir zināms darbs. Un man maksā par tulkojumu, nevis viedokli. 
Nepatīkamus brīžus rada situācijas, kurās pasūtītājs ir apmierināts ar tulkojumu, to uzslavē, dod cerību turpmākai sadarbībai, un pēc pāris dienām :"man ta patika, bet manam kaimiņam nee, tāpēc es ar tevi nerunāšu." Tas rada sajūtu, ka esmu "uzrāvusies uz bērnudārzu". Jo es tulkoju pasūtītājam, manās un viņa saskarsmēs viss bija kārtībā. Kaimiņa domas jau ir ārpus šīs saskarsmes.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru