Oktobra beigās sāku skatīties seriālu Herkulesa brīnumainie piedzīvojumi. Par to arī tapa 28.10.2014. mans pirmais ieraksts blogā. Pēc tam, skatīšanās gaitā, 02.11.2014. tapa nākamais ieraksts - komentārs šim seriālam. Vēlāko - XXX - jau komentēju, jo viedoklis bija drusku vairāk par ierakstā izteikto. Nākošo ierakstu gan nekomentēju - laikam biju kodolīgi izteikusies. Par cik šis nu būs pēdējais, seriālam veltītais ieraksts, varu droši teikt - priekšpēdējo rakstu atkal komentēju, jo bija ko teikt.
Savā ziņā pat drusku žēl, ka seriāls beidzies. Veltīju tam vairāk kā pusotru mēnesi. Pirmajā un pēdējā sezonā sēriju ir zem desmit, vidējās četrās - pāri par divdesmit.
Pirmās divas (nu, varētu teikt, arī trešā daļēji) bija tīri grieķiskā gaisotnē, kaut cik ievērotas tērpu konstrukcijas (kaut arī visai nosacīti), bija daudz atsauču uz no grieķu mitoloģijas un vēstures zināmiem faktiem. Toties ceturtā un piektā sezona brauca smagās auzās. Ne tikai atsaucoties uz pasaku par Džeku un garo pupu. Vienā no tām sezonām Hērakls viesojas Britu salās pie druīdiem, no kurienes dodas pie Skandināvu dieviem - tiem palīgā, tad caur Britu salām atkal atgriežas Grieķijā. Pa vidam Hērakla labākais draugs iet bojā, sanāk kaut kādas peripetijas ar paralēlo pasauli, kurā visi vienas pasaules varoņi ir spoguļattēli gan raksturā, gan manierēs otras pasaules varoņiem. Tas ir - tie, kas zināmajā Hērakla pasaulē ir labie, paralēlajā pasaulē ir sliktie. Un otrādi.
Katrā gadījumā - ceturtā, bet īpaši piektā sezona ir "nesildoša", liekas - visa radošā komanda ko atstrādā un atpelna naudu. Toties sestā sezona atkal sasilda un jūtama grieķiskā gaisotne, kaut arī ir atsauces uz viskautko citu, tikai ne Grieķiju. Arī tērpi pamazām transformējušies no grieķiskas gaisotnes uz viskautko citu.
Jau savos iepriekšējos ierakstus daudz "`žagojos", ka reizēm ar mokām skatos seriālu, jo daudz kam neticas, daudz kas ir samocīts un nedabīgs. Ka tikai principa pēc - ja jau reiz esmu novilkusi ar mokām. Gandrīz nedēļu vilku pa mazam gabaliņam. Jo savādāk nāktu veselu dienu un neko citu kompī nevarētu sadarīt.
Tomēr nenožēloju, ka noskatījos līdz galam. Palika nepabeigtības sajūta un gribējās pēc vēl. Savā ziņā biju pat pieķērusies tēliem un varoņiem. Varu teikt un ieteikt - noskatieties, varbūt būs cits viedoklis.
Man katrā gadījumā - daudzās vietās bija "kretīnisma" sajūta, daudz kas kaitināja. Un tai pat laikā fascinēja. Pat sapratu, kāpēc 90-to gadu sākumā ne visas sērijas un sezonas tika iepirktas rādīšanai Latvijas televīzijā. Daudz kas kreizi un kaut kur garām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru