Nezinu, kā lai jūtos gada pēdējās stundās. Esmu mājas, Rīgas centrā, kopā ar māsu.... Nobruka cerības sagaidīt Jauno gadu tajā kompānijā, kurā ļoti vēlētos. Kompānijai saskrēja citi plāni un notikumi. Neko darīt, jārēķinās un jāņem vērā.
Zinu, ka labsirdīgo brīnumdaru rūķīšu, feju, burvju nav. Bet ļoti gribētu tādu sastapt. Un izlūgties divas sīkdāvaniņas avansā par kādu nebūt pretpakalpojumu. Zinu, ka nav pārāk gudri tā domāt, bet kurš no mums reizēm necer uz rūķīša, laumiņas, burvja palīdzību kādas problēmas risinājumam? Gan jau ka reizēm cer, tikai neatzīstas - jo pieauguši cilvēki jau tādām lietām nemēdz ticēt un pievērst uzmanību. Un es jau tmēr skaitos pieaudzis cilvēks. Ja jau man ir pieaudzis dēls.
Šodien tāds drusku pīkstīgs noskaņojums. Nevajag jau par daudz sadomāties un sacerēties, lai pēc tam nebūtu jāpīkst par savu iedomu neizdošanos.
Galu galā - priekšā vēl četras brīvas dienas un tas priecē.
Jo - domājot par darbu, nāk prātā mīnuss, kas ir būtisks pie darba labās atmosfēras un bariņa plusu. Tā ir smagā pastnieka soma, kas tomēr jāstaipa, līdz viss pasts iznēsāts un soma kļūst tukša. Tiesa, mani kolēģes drusku "nomierināja" - pastnieka somas ir ahūni smagas no pasta daudzuma tikai trīs mēnešu gadā - decembrī, pirms gada beigām; pirms lieldienām un pirms jāņiem. Parējie esot caurmērā normāli pasta plūduma ziņā. Es esot sākusi strādāt vienā no gada smagajiem mēnešiem.
Tas, protams, muguras un kāju sāpes memazina. Es domāju, šīs zināšanas.
Laikam jau ilgi neuzkavēšos šajā darbā. Nezinu. Vēl padomāšu. Jo darbs ir darbs un kurš darbs bez garozas?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru