18.novembris

Es laikam esmu slikta patriote, ja man šis datums un citi nozīmīgi datumi valsts vēsturē ir tikai datumi. Tiesa, datumi, kurus vajag zināt. Un tikai. Bet nekāda emocionāla pacēluma un tamlīdzīgu būšanu. Tikai papildus brīvdiena, bezmaksas transports Rīgā un papildus transporta maršruti, tā ka vieglāk aizkavēties pilsētā un garantijas lielākas, ka nebūs jānīkst gaidot vakara transportu reizi stundā vakara stundās.

Mani vispār ir kaitinājis vienmēr (arī padomju laikos) ar valsts dibināšanu, dibināšanas datumu saistītais patoss masu mēdijos un uz patosu orientētās koncertu un pasākumu programmas. Vara ir mainījusies, bet patoss pamatbūtībā ir saglabājies. Tāda sajūta, ka kādas cilvēku aprindas bez patosa dzīvot nemāk. Jaunā paaudze jāaudzina kaut kādā tur garā un dzimtenes mīlestībā? Ar pliku patosu un svētkiem nekas nesanāks. Tā mīlestība jāieaudzina ikdienā un smagā audzināšanas darbā. Mācot jaunai paaudzei visas pamatvērtības un dzimtenes vēstures zināšanas. Tiesa, reizēm ir tāda sajūta, ka sveštautieši mūsu vēsturi zina labāk, nekā mēs paši.

Te es domāju tos, kas nolikuši naturalizācijas eksāmenu un kļuvuši par Latvijas pilsoņiem. Tiem cilvēkiem zināšanu par mūsu valsts vēsturi reizēm ir vairāk, nekā mums pašiem. Izglītības sistēma vai arī vecāku neieinteresētība? Kas pie vainas?

Vispār, kopā ņemot man nepatīk, ka man uzspiež patosu un emocionālo pacēlumu. Savu zemi mīlu tāpat un netaisos doties svešumā pēc biezāka maizes gabala. Ko dod tas biezākais maizes gabals, ja esi svešumā prom no radiem un draugiem? Prom no visa, kas mīļš un pazīstams? Vispār, neizplūdīšu par došanos svešumā laimi meklēt. Katram pašam sava izvēle, un tas, ka tā nav manējā, nenozīmē, ka man būtu dotas kādas tiesības nosodīt.

Un nenosodiet mani, ka es šodien nejūtos pacilāta ar emocionālu pacēlumu. Man šodiena ir tikai datums kalendārā, brīvdiena un bezmaksas transports Rīgā. Kādam varbūt vajadzīgs šis emocionālais pacēlums, man ne. Es bez visa tā esmu šī mazā piejūras pleķīša patriote un vēlos te dzīvot arī turpmāk.