Uz šo mani pamudināja viens komentārs pie mana iepriekšējā posta.
Es nerakstu par Staļina laikiem, es rakstu par tiem nepilniem 40 gadiem, kas sekoja viņa nāvei, kamēr 90tos gados monstrs uz māla kājām - PSRS - sabruka. Staļins varētu grozāties savā kapā cik grib, bet vispasaules proletariāta diktatūru viņš nepanāca, tikai daļā Eiropas valstu viņam izdevās ieviest komunisma uzvaru pār demokrātiju. (Starp citu, pat nezinu, kur viņš apglabāts. Vienu laiku viņš gulēja blakus Ļeņinam mauzolejā, kur viņu lika Hruščova laikos - dies' vien zina).
Par Staļina laikiem mana paaudze klausījās no vecāku un vecvecāku nostāstiem. Žēl, ka jaunības maksimālismā maz jautājām un zināšanas ir visai trūcīgas.
Man radies iespaids, ka manu blogu pārsvarā lasa jaunuļi vecumā līdz 30 gadiem. Ja es maldos, palabojiet.
Es nezinu, kas rakstīts mūslaiku skolas vēstures grāmatās, bet rodas sajūta, ka vēsture atkal pagrozīta kādam vēlamā rakursā.
Man bija nedaudz zem 30, kad atjaunojas esošā Latvijas Republika. Tā ka jaunības maksimālisms sakrita ar padomju laikiem, brieduma gadi ir tagad. Mīļie mani, lasiet mācību grāmatas ar galvu, iztaujājiet vecākus un vecvecākus. Un no kopainas radīsies izpratne un pareizāks priekšstats par vēsturi.
Es savās atmiņās rakstu par to, ko atceros un kas liekas pieminēšanas vērts. Ja kādam noder, aber lūdzu. Nav žēl. Priekš tam jau rakstīts.
Daudzi divdesmitgadnieki pat laikam nezina, ka vācu nacistu laikā Rīgā bija ebreju geto un Biķernieku mežā ir vieta, kur šos nabagus apšāva masviedā un ir nodedzinātā sinagoga ar cilvēkiem tajā. Tāpat viņi nezina par Salaspils koncentrācijas nometni, kas kalpoja nacistu režīmam.
Šogad mēs atzīmējam valsts simtgadi. Bet - apmēram puse no šī laika ir zem okupācijas zīmoga. Gan padomju, gan nacistu. Cik tad nu mums tās oficiālās brīvības ir ticis?
Un tomēr, par spīti visām svešvarām mēs esam saglabājuši tautas identitāti. Neesam asimilējušies. Mums ir sava valoda, sava rakstība, savas tradīcijas, ko nodot nākamajām paaudzēm.... Mums ir daudz kas tāds, ko neatņemt. Mēs bijām, esam un būsim, kamēr sevi sajutīsim kā latviešus, kas piederīgi šai zemei, šai vietai. Skan jau patētiski, bet nezinu, kā to savādāk pateikt.
Tā ka, draugi mīļie, es neslavinu padomju laikus, es rakstu tikai savas atmiņas no tiem laikiem. Un ja tās nesaskan ar oficiālo, mācību grāmatās sarakstīto - selavi, dzīve tomēr ir raiba kā dzeņa vēders.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru