Klasiskā izpratnē mājas cilvēkam ir tur, kur viņš dzīvo - četras sienas, jumts virs galvas. Ar vai bez ērtībām. Kā nu kuram.
Man nekad nav trūkušas šīs klasiskās izpratnes māju, jo pēdējos gados vienmēr ir kur piemesties, dzīvot.
Tomēr man māju sajūta slēpjas kur citur. Tā ir cilvēkos, kas man kaut ko nozīmē un ir dārgi. Radi, draugi, paziņas. Es ar viņiem kopā varu justies mājās jebkurā vietā, kur mēs tiekamies, esam. Tas ir ar māsu viņas dzīvoklī, kurā nedzīvoju jau gadus četrus, tik pamazām minimaizēju savas lietas no turienes prom. Tas ir ar dēlu viņa dzīvoklī. Kamēr viņš tur jūtas mājās un ir saimnieks un tomēr par mani interesējas, esmu mājās, jo esmu kopā ar dēlu. Mājās es jūtos kopā ar draugiem tiekoties jebkurā pilsētas nostūrī.
Tāpat es mājās jūtos atgriežoties Rīgā no jebkura Latvijas nostūra. Un nav svarīgi, kur es tobrīd pārlaidīšu nakti, vai mītēšos tuvākos mēnešus. Galvenais - es esmu mājās. Tāpat ir ar atgriešanos Latvijā no tuva vai patāla brauciena. Es atgriežos mājās.
Šo zemi, šo vietu, man tuvos cilvēkus uztveru kā savas mājas neatkarīgi no tā, kāda ir mana šībrīža adrese.
Kāda ir manu lasītāju māju sajūta?
Tāpat es mājās jūtos atgriežoties Rīgā no jebkura Latvijas nostūra. Un nav svarīgi, kur es tobrīd pārlaidīšu nakti, vai mītēšos tuvākos mēnešus. Galvenais - es esmu mājās. Tāpat ir ar atgriešanos Latvijā no tuva vai patāla brauciena. Es atgriežos mājās.
Šo zemi, šo vietu, man tuvos cilvēkus uztveru kā savas mājas neatkarīgi no tā, kāda ir mana šībrīža adrese.
Kāda ir manu lasītāju māju sajūta?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru