Vēl daži raibumi

Māsa uzstādījusi ultimātu pa šīm divām viņas atvaļinājuma nedēļām aizvākt prom visas tās manas mantas, kas tur vēl palikušas. Tagad iestājusies problēma - uz kurieni vest, kur nolikt, lai pēc varētu izšķirot promdodamajās un atstājamās. Man jau tā te stāv neizpakots maiss, jo esošais skapis ir pilns, koridora skapī karājas dēla lietas, bet ir jau vēl trauki, citi sīkumi un dažas gleznas. Šajā mītnes vietā vēl ir daudz drēbju, kuras valkāja puikas vectēvs pirms došanās uz pansionātu; puikas tēvs nav izšķirojis lietas, kuras atstāt un kuras delitēt. Vot tev problēma, kura jāatrisina divu nedēļu laikā. 

Kaut arī mums ar māsu pa lielo ir puslīdz ciešamas attiecības, jo neizeju uz kašķiem un mēs varam cilvēcīgi aprunāties. Kaut kāds apburtais loks. Vakarā būs ar puiku jāaprunājas. Un varbūt arī ar bijušo saimnieci - par pagaidu daļu mantu nolikšanu.

Šī divu nedēļu problēma savā ziņā aptur arī manus darba meklējumus, jo jārisina tās problēmas, kas uzkritušas.

Ar māsu tiešām grūti sarunāties, jo viņa iz vēl nervozāka par mani. Es vismaz pie ārstiem eju un mēģinu tikt galā ar nervozumu un pat reizēm palietoju nomierinošas tabletes, bet māsu pie ārstiem šajā jautājumā dabūt pagrūti. Nekad nav laika un naudas.

Ar dēlu arī šobrīd grūti sarunāties, jo rītu stāv priekšā vizīte pie notāra laulības šķiršanas jautājumā. Un es redzu, cik tas viņam ļoti sāp. Laikam ne da līdz krustmātei un šo problēmu risināšanai.

Un abās situācijās padoma nav, tikai nogaidīšanas laiks, Diemžēl. Jo mana iejaukšanās sabojātu visu vēl vairāk.