Vēlreiz par mājdzīvniekiem

Kad rakstīju par izlutinātajiem mājdzīvniekiem, komentāros aizrunājāmies arī pat kārtīgiem lauku minkām un suņiem. Kaut kāda aizpeldēšana no tēmas sanāca. Tekstu pašu pārlasot, sapratu, ka rakstot es dažas domas esmu nepateikusi, vai izteikusi neprecīzi.

Tagad pacentīšos izteikties precīzāk. Tik nevainojiet mani, ja reizēm sanāks kas no cikla "toreiz un tagad". Ir vērts zināt par "toreiz", lai labāk izprastu "tagad". 

Drusku pastāstīšu par savu pirmo minku, kurš 1989.gadā tika uzdāvināts bērna vecmammai un tur ļoti labi jutās. Minka bija pieradis ēst zivis, reizēm kādu gaļas gabaliņu kā našķi, arī no piena un krējuma neattiecās. Tanī pat gadā bērna vectēvs apmeklēja ekskursijā ASV un kaķim atveda wiskas konservus, ko tolaik mūsu veikalos dabūt nevarēja. Kaķa attieksme - "man uzšķaudīt uz to labumu, ēdat paši". Jāpiezīmē, ka minka, lai viņam vieglas smiltis un saulaina mākoņa maliņa, bija tipisks pilsētas kaķis.

Arī manas bērnības suns - pilsētas suns - ēda, ko tam deva un neatteicās no biezpiena, krējuma un kārtīga kaula, ko apgrauzt, Ēda visu, ko devām pat no sava galda, Jāpiezīmē, ka tolaik tomēr ēdiens netapa tik nu ļoti pārsātināts ar visādām garšvielām, kas pieejamas tagad. 

Viss tomēr atkarīgs no tā, ko un kā ēst mēs pieradinām savus mājdzīvniekus. 

Kad vēl mītējos pie māsas, mums vienu brīdi bija divi kaķi - brālītis un māsiņa. Kad nepietika naudas veikala smiltīm, nesu no pagalma āra smiltis kaķu tualetei un viņiem bija po, ka tik ir kur pakasīties un aiziet uz tualeti. Nebija izvēlīgi, Papildus specializētajai kaķu barībai neatteicās arī no citas barības - desas ripiņas, kāda cīsiņa vai gaļas gabaliņa. Pat pienu un krējumu uzskatīja par ēdamu.

Par tagadējiem lauku minkām un suņiem runājot - diezin vai kāds zemnieks iedomāsies pirkt savam dzīvniekam ko specializētu, kad nauda nepieciešama saimniecības lietām un ir svarīgākas lietas pērkamas par wiskasiem un citām lietām. Tas zvēriņš dabūs to, ko nu saimnieks varēs atļauties viņam iedot.

To zvērēnu barošanā tomēr viss ir atkarīgs no tā, pie kādas barības mēs viņus pieradinām no pašas bērnības, 

Pašai tagad ir pilsētas mājas kaķis. Precīzāk - dēla kaķis, kas no bērnības diemžēl pieradināts pie tās specializētās mākslīgās barības. Sauso barību grūti noteikt - kuru šķirni ēdīs, kura stāvēs bļodiņā tik ilgi, kamēr iestāsies "pagaidām nekā cita nav, tad nu jāēd, ko dod". Krējums un citi piena produkti vairs nav kārums - "ēdiet paši". 

Vispār, ja jau runā par ēdienu, kādreiz tas bija maķenīt dabiskāks, bez visādām tur E vielām un tamlīdzīgām lietām. Tātad veselīgāks gan cilvēkam, gan zvēram. 

Vispār - te varētu gari un plaši izrunāties, var būt kaut kas vēl ienāks prātā atbildot uz komentiem, ja tādi būs.