1. It kā karantīnas mēri iet mazumā, šis tas no ierobežojumiem vēl palicis - piemeram sejas masku lietošana sabiedriskaja transportā. Tomēr esmu ievērojusi, ka par vīrusa stipri skartajā Rīgā šis piesardzības mērs tiek slikti ievērots. Atlikusi vēl 2vi metru distance veikalos, bet arī tā darbojas visai nosacīti. Rindā uz kasi - nu apmēram tiek ievērota, bet ja veikalā maksimumstundas darbojas divas kases? Tas nav talu viena no otras un kur tad paliek tā 2vu metru distance pircējiem, kas aizņemti ar maksāšanas procedūru?
2. Tagad esmu Ludzā, bet zinu, ka jaunnedeļ atkal jābrauc uz lielpilsētu, lai satiktu cilvēku. Jācer, ka izdosies to izdarīt vienā dienā. Tomēr kaitina tas četru stundu brauciens vienā virzienā. Un pie viena vilcienā atpakaļceļš kļuvis par murgu. Kopš ieviesti jaunie vagoni, ne visos vagonos ir dzirdama pieturvietu translācija. Tad nu miegojies un vaktē pieturas. Vel ir izeja vilciena pavadonei-kasierei palūgt pamodināt pirms noteiktās pieturas, ja domā, ka piemigsi un vari nogulēt tpieturu.
3. Ludza līdz bezgalībai apnikusi, tik darbu un dzīvesvietu Rīgā atrast pie manām iespējam ir problemātiski. Par cenu, ko esmu gatava maksāt, var atrast ar malku apkurinamu sunubūdu. Un arī atrast tādu darba devēju, kurs būtu gatavs ņemt darbā pirmspensijas vecuma sievieti 2as grupas invalidi kaut uz paris dienam nedēļā ir pagrūti atrast. Visiem vajag jaunus un spēcīgus, kuri gatavi rukāt padsmit stundas dienā par smiekla naudu.
4. Jo retāk parādos Rīgā, jo vairāk pamanu visu jauno, kas notiek pilsētā. Lielu daļu no ārējām izmaiņām. Neteikšu, ka visas ir patīkamas, bet tomēr ir prieks, ka pilsēta mainās un attīstās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru