Varbūt tas, ko rakstīšu, ir jau kādā rakursā apskatīts iepriekš kādos tekstu apakšpunktos. Lai to konstatētu, laikam būtu jāpārlasa viss blogā rakstītais, lai izveidotu atsauces. Kaut kā nerakāšos tomēr.
Mums katram ir sava komforta zona jau kopš nu pavisam agras bērnības.
Viss sākas ar mammu, tēti un varbūt vēl vecmāmiņām. Mūs, mazus ķiparus esošus, apčubina, lolo. Izdomā mūsu vietā, kad nu pienācis tas laiks, kad jāēd, jāpaguļ diendusa, jāparotaļājas un citas aktivitātes jādara. Savā ziņā ērti. Bet visam savs laiks.
No pirmās komforta zonas izejam, lai dotos uz bērnudārzu un sastaptu tādus pat ķiparus, kuri pieraduši, ka viss uz pasaules grozās ap pašiem. Tur pamazām sākam aprast, ka neesam pasaules naba, ir arī citi ar tādām pat domām. No šīs komforta zonas dodamies uz skolu pēc jaunām atziņām, pasaules paplašināšanos. Pēc tam jau seko nākošās izejas no komforta zonas un citām dimensijām - augstskolu, darbu, ģimenes veidošanu....
Ja sākotnējās komforta zonās to veidošanā piedalījās mūsu vecāki, vecvecāki, bērnudārza audzinātāji, pēc skolotāji skolās, tad augot lielākiem šie sākotnējie komforta zonas radīšanas palīgi pamazām aiziet otrā plānā. ir pāriešana uz citiem zonas veidošanas palīgiem - kursabiedriem, pasniedzējiem augstskolās, darba kolēģiem, vispārīgiem draugiem. Pēc jau dzīvesbiedri, pašu bērni.
Viss kaut kā nosacītā spirālē.
Drusku gribu dažus aspektus paplašināt.
Mūsu vecāki gadu gaitā pamazām iemācījās izlaist mūs no viņu komforta zonas un atļaut mums pašiem sākt veidot savas komforta zonas. Iemācījās nebūt mums blakus 24/7. Vai mēs mākam paši savus bērnus izlaist no mūsu komforta zonas un palaist plašā pasaulē veidot savas komforta zonas? Ir taču tik grūti pierast, ka tas mazais bumbulis autiņos jau ir tik ļoti izaudzis, ka jau sāk apsvērt par dzīvības došanu savam bumbulim autiņos. Mūsu ierastā komforta zona, kurā jaunulim vairs nav īsti ko darīt, jo pienācis laiks no mums neatkarīgai komforta zonai. Ir jāiemācās saprast un palaist, atlaist. Kad bērnam ir 16-17 un vēl mazdrusciņ - tas ir spārnu un lidojumu laiks, kad tas bērns aizlido jau pavisam nopietni veidot savu komforta zonu ar visu, viņa lidojumam nepieciešamo. Esam pieraduši, ka jaunulis gaaaarus gadus ir tepat, pa rokai, izkontrolējams, sargājams no skabargām un sasistiem sāpošiem ceļgaliem. Tā ir mūsu komforta zona. Bet nu viņš aizlido un mums rodas robs tai zonā. Un tad nu laikam jau nākas to robu "aizlāpīt" - ir taču ceļojums kaut uz kaimiņu miestu pēc gardas ābolu sulas, ir kino, teātris, adāmas zeķes un šalles radiem, draugiem, paziņām uz svētkiem...
Vēl viens ne vienmēr ieplānots komforta zonas plīsums veidojas tad, kad pārtrūkst ģimeniskās attiecības vīra un sievas izpratnē. Necilāšu daudzos un dažādos iemeslus šī tandēma izjukšanai. Cik cilvēku, tik situāciju un iemeslu.
Vienkārši ir jāapdomājas, kas bija tas, kas "uzspridzināja" šo komforta zonu radot negatīvo galarezultātu - ģimenes izjukšanu. Jāiemācās atlaist, saprast otru cilvēku un pašam sevi. Tikai tā ar laiku izdosies varbūt izveidot nākamo komforta zonu, kura sauksies ģimene.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru