Šis skats no malas attiecas uz Gunāram Astram veltītā pieminekļa atklāšanas ceremoniju šī gada 19.janvārī. Lai izteiktu savu vērtējumu šīs dienas pasekoju visai pieejamai informācijai plašsaziņas līdzekļos internetpublikācijās. Sākot jau ar feisbuku un aizejot tālāk tajās vietnēs, kuras izplata aktualitāšu informāciju par notikumiem gan pašmājās gan ārzemēs. Ja ir vēlme ko uzzināt sīkāk, varat "iesiet" Google meklētājā "Gunārs Astra" un tad atvērsies piedāvājumu logs ar piedāvātiem šķirkļiem tēmā. Pašā feisbukā aktualitāšu laika josla tik ātri mainās, ka ir daudz vairāk "jāmeklējas", nekā atrodot saistītos rakstus ar meklētāja palīdzību.
Tā ka varu teikt, ka esmu papētījusi avotus, atsauces pirms ko rakstu, jo pati diemžēl nepiedalījos pasākumā.
Pasākuma beigu vērtējums visur izskanēja apmēram vienāds: daudzie svilpēji un citu nevajadzīgu trokšņu radītāji pasākuma laikā, Levita kunga cepure galvā himnas skanēšanas laikā, Gunāra Astras brāļa esība aiz drošības līnijas.
Vispirms par pēdējiem diviem notikumiem.
Tas, ka Levita kungs laikam jau aizmirsa to cepuri noņemt valsts galvenā skaņdarba skanēšanas laikā, protams, nav eleganti. Tomēr kungam pietika inteliģences publiski atvainoties publiski par šo pārkāpumu. Kaut arī, ja nemaldos, tikai nākošā dienā. Bet atvainošanās faktu no vēstures neizgriezīsi un tas, šī atvainošanās, ir pozitīvi vērtējams solis.
Par Gunāra Astras brāļa atrašanos nevis atklājamā pieminekļa tuvumā bet gan aiz drošības līnijas. Par to labāk neizteikšos. Nav vienota viedokļa, kaut arī šo situāciju var vērtēt ne pārāk pozitīvi.
Par tiem trokšņotājiem.
Par viņiem varu teikt tik vienu - cilvēku galvās trūkst ne tikai smadzenes, bet pat Melnā Cauruma tur nav. Tāds nu iespaids radies. Un tikai tāpēc, nav bijusi izpratne par to, ka pasākums nav politisks, bet gan piemiņas pasākums par godu cilvēkam, kurš aizgājušos gados bija darbojies ar domu par Latviju. Tas bija pasākums kā pateicība cilvēkam par viņa padarīto. Un tajā pat laikā primāri attiecās uz Gunāra Astras radiem, draugiem, paziņām, līdzgaitniekiem, cilvēkiem, kuriem Gunārs Astra ko nozīmēja. Pēc jau tiem, kuri viņu atcerējās un novērtēja pienesumu Latvijas vēsturei. Viss pārējais, kas neattiecās uz Gunāru Astru, šajā gadījumā bija nevietā un lieks. Un pat zaimojoši.
Gribētos tik saprast to, kā šie trokšņotāji justos, ja kāda viņiem tuva cilvēka piemiņas pasākumā (varbūt pat bērēs) ierastos kāds bariņš cilvēku, lai nepieļaujami skaļi izrādītu savu nepatiku pret kādu pasākumā esošu cilvēku nemaz nepadomājot par esošās situācijas realitāti. Justos sāpināti, maigi sakot, vai ne?
Un tas trakākais, ka šie trokšņotāji pat nevēlas atvainoties par savu nekorekto uzvedību. Feisbuka komentāros pat lasīju atbalsta komentāros šiem "skaņdariem". Tur, tajās komentāru slejās, ko aizrādīt reizēm ir bezcerīgi - nu negrib saprast aizrādījumus, tālāk par savu degungalu negrib saprast. Kā arī to, ka ar savu trokšņošanu pasākuma laikā sāpināja ne tikai tos valdības vīrus, pret kuriem mēģināja it kā protestēt, bet arī visus pārējos pasākuma dalībniekus. Dalībniekus, kuriem šis pasākums, atklājamais piemineklis, ko nozīmēja.
Manā vērtējumā tika izradīts nevis protests pret konkrētiem valstsvīriem, kuri piedalījās pasākumā, bet gan necieņa pret Gunāru Astru, viņam tuviem cilvēkiem, pret pasākumu kā tādu. Pret mūsu valsts vēsturi kā tādu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru