Feisbukā daudz sarunu par mājdzīvniekiem, to iegādi. Dažas domas uzdzina.
Mājdzīvnieks mājās - gluži vai bērns ar savu raksturu, ikdienas vajadzībām, mīlestību. Pirms mājas mīluļa ielaišanas mūsu komforta zonā bieži domājam par visu, kas saistīts ar tā mīluļa būšanu kopā ar mums. Tiek apsvērti visi plusi, visi mīnusi, savas dzīves pārkārtošanas iespējas.
Arī domājot par bērna ienākšanu mūsu dzīvē taču tiek pārkārtots mūsu dzīves ritms uz ļoti ilgiem laikiem.
Bērnu nepērkam, tas piesakās pats no brīvas gribas divu cilvēku sadarbības rezultātā.
Ja mēs nepērkam to dzīvību, kura saucas "bērns", kas mums devis tiesības pirkt dzīvību, kura saucas "mājdzīvnieks"? Tā, plašākā skatījumā. Labi, to mājdzīvnieku sieviete noteikti nedzemdēs - fizioloģija un tamlīdzīgi. Tomēr - ja nu reiz gribas to mājdzīvnieku, vai nebūtu sirsnīgāk dāvāt mājas kādam uz ielas esošam kaķēnam, suņukam? Vai patversmē nonākušam četrkājainam dzīves grūtībās nonākušam?
Tāpat arī bērnu.... Ja divi cilvēki kādu objektīvu iemeslu dēļ nevar dabiskā ceļā tikt pie bērna, vai vienmēr labāk meklēt surogātmāti - staigājošo inkubatoru, kuram kaut kur pa ceļam pazudis vecāka instinkts? Bērnunamos taču ir bērni, kuri dažādu iemeslu dēļ palikuši bez mammas un tēta.
Ja mīlestībā paņemsi mājās kādu, kuram ir auksti bez mājam, vai tad tas ir slikti? Šajā gadījumā laikam jau vienalga - izlemsi audzināt bērnu, darboties ar suņuku, kaķīti, vēl kādu....
Varat man pārmest, ka metu pār vienu kārti cilvēkbērnu un dzīvnieciņu. Bet tas jau nav tik vienkārši - viss sakas ar to, ko spēšu dot tam, par kuru uzņemšos atbildību. Vai spēšu nodrošināt viņam mājas, mīlestību un visu citu.... Nevar laist pasaulē bērnu, ielaist mājās suni, kaķi, pat ne kāmi, ja nespēsi nodrošināt normālus dzīves apstākļus jebkuram no viņiem ļoti ilglaicīgā periodā.
Mēs ļoti lielā mērā uzņemamies atbildību par tiem, kurus ielaižam savā dzīvē. Arī par tiem, ar kuriem veidojam tandēmu "vīrietis plus sieviete".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru