Es neticu tiem ekstrasensiem, kuri piedalās TV šovā Ekstrasensu cīņas, ko rāda Krievijas televīzija, tiesa, esmu piemirsusi pa kuru kanālu. Šovs ir šovs un tajā visu notikušo nevar ņemt par pilnu. Katram šovam taču ir televīzijā noteikts scenārijs ar noteiktu iznākumu. Par to jau visiem dalībniekiem maksā naudu. Ticu tiem, kurus atzinusi pati publika bez īpašas reklāmas televīzijā. Vanga, Džūna, Zilākalna Marta kļuva populāras un atzītas ar savu darbošanos, nevis ar Televīzijas vai citu masu mediju starpniecību.
Es ticu tiem ekstrasensiem, dziedniekiem pie kuriem tiecas cilvēki bez pamudināšanas.
Pati esmu redzējusi viedus sapņus, kas ir piepildījušies, ne gluži visos sīkumos, bet pati būtība un pamatnostādnes saglabājās. Zinu savas dzīves mirkļus bez sapņošanas. Vienkārši zinu un viss. Tiesa, neesmu citiem cilvēkiem ka tikt galā ar viņa sapņiem, vai dīvainām sajūtām par nākotni. Nav pārliecības, ka spēšu palīdzēt un īpaši reklamēties negribas.
Zinu vienīgi to, ka man ir jāsavāc zem viena jumta visa sava dzimta un tuvakie draugi. Ka to izdarīt - nezinu.
Es par šīm savām spējām neesmu nevienam stāstījusi, šī ir pirmā reize, kad par to runāju.
Esmu vienīgi mēģinājusī izskaidrot savu tuvāko cilvēku murgainos sapņus un palīdzēt viņiem tikt galā ar viņu bailēm no murga. Rezultāts vienmēr ir bijis nezināms man un otram cilvēkam.
