Rakstu tikai šodien, kaut arī rakstāmdoma bija jau vakar vakarpusē izkristalizējusies. Un, lai arī cik tas dīvaini nebūtu, - skats uz notiekošo kaut kādā mērā attālināts.
Aizbraucu uz dēla tēva bērēm. Nu un kas, ka mēs šķirti ļaudis jau kopš 90-jiem? Dēlam tēvs, dēlam zaudējums. Agrāk kā nebūt biju neizpratnē par to, ka kāda, varbūt ne pārāk zināma, kunga bērēs sastapu kunga kaut pāris bijušās sievas... Tik ar gadiem izkristalizējusies skaidrība - tas, ka dzīves ceļā divi cilvēki var satikties un relatīvi īsu laika nogriezni, pēc aizbraukt savos ceļos, nenozīmē, ka saikne pavisam un neatgriezeniski zudusi; it sevišķi, ja kopābūšanas laikā radušies bērni.
Uz kapiem Gaujienā mani, manu māsu aizvizināja pazīstama meitene; "savāca" mūs abas Juglā. (Ja kas, man no Vecmīlgrāvja uz Juglu sanāk ideālais brauciens ar vienu transportu un pat ātrāk, ja būtu caur centru jābrauc. Ir 29.autobuss ar maršrutu Vecmīlgrāvis - Mežciems. Rīgas kartē papētiet maršrutu.)
Gaujienas kapos nedaudz pabrīnījos. Bija radu pakuplā ģimene no Grundzāles. Dēls ar savu pusbrāli; laikam tik viena nelaiķa sievas draudzene; sievas dēls. Pie kam sievai tik garāmejot līdzjūtība tika... Patīkami pārsteidza tas, ka dēla tēva radi mūs ar māsu sveicināja sirsnīgi, likās - tas, ka juridiski sen vairs neesmu viņu radinieka sieva, nav bijis no svara, vienalga esmu kā nebūt viņu radiniece.
Pati ceremonija? Patīkami, ka šoreiz iztika bez garām runām kapličā, mācītājs koncentrēti pateica būtiskākos atvadu vārdus. Pēc tam - pirmkārt, jau 'uzkrita" tas, ka kaprači, kuri zārku aiznesa līdz ne pārāk tālu esošajam kapam - visi četri uzvalkos. No kapa izraktās smiltis - nevis vienkārši kaudze, bet tā smilšu kaudze nogludināta, skujām un ziedēm rotāta.
Pie kapa - atkal tik daži vārdi no mācītāja, pēc tradicionālās trīs saujas un... Un atkal kapraču saskaņotās darbības. Ar visu - apstājas pie kapa, klusuma brīdis un pēc aizbēršana. Sinhronās kustībās. Katrā gadījumā šis mani pārsteidza. Kapraču darbību sinhronizācija. Katrs zināja, ko un kā jādara, kā rīkoties ar visiem kaprača darba palīgmateriāliem. Rīgas kapračiem būtu jāpamācās.
Pēc, ārpus kapu teritorijas, netālu no kapsētas vārtiem, pa glāzei vīna un neliela uzkoda piemiņas pasākumam... Un te nu atkal neizpratne. Atraitne turējās pavisam nostāk, kopā ar vienu draudzeni un dēlu, kamēr pārējie pasabiedriskojās. Tāda dīvaina sajūta bija - es tajos rados biju sen gadus atpakaļ, viņa - ilgus pēdējos gadus. Vai bēdas vien ir iemesls tādai atrautībai? Nezinu, un laikam nav īsti jēgas interesēties.
Pēc - pa mājām. Juglā izsēdināja mūs ar māsu. Viņai tramvajs visai ātri, man - kamēr gāju uz pieturu, viens aizgāja gar degunu, uz nākošo nācās gaidīt apmēram stundu. Kaut kā nebija noskaņojuma līdz VEF kultūras pilij aizkulties un no turienes mājup doties. Tā nu sēdēju Juglā, autobusu pieturā un pūlējos aptvert, ka kaut kādam dzīves saskarsmes punktam iestājies trekns punkts. Un pie viena - visus dienas notikumus...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru