Gan jau ka atkal kādam nepatiks, kāds būs gatavs manā virzienā kaut spilvenus mest.
Nu neizraisa man valsts svētku datumi kādas īpašas jūtas. Ne jaunībā, ne tagad. Man nevajag paust patriotismu urrā saukļos kur kopā ar citiem pūlī karogus vicinot. Mans patriotisms ir būt te un tagad. Rosīties ar ko nebūt, lai te un tagad kaut kas būtu. Kaimiņzemju būšanas - par cik par tik, jo Latvija nav vakuumā atrauta no visa pārējā un cita.
Man 4.maijs bija svarīgs 1990.gadā, tagad - diena, kuru jāatceras; diena, kura kārtējo reizi zināmā mērā pagrieza Latvijas vēsturi uz kārtējo cito virzienu. Tajā, toreizējā, 4.maijā, tās Augstākās padomes sēdes laikā biju mājās kopā ar dēlu, tobrīd pavisam čāpuli, kuram pat gada vēl nebija. Skatījos tiešraidē vēsturisko balsojumu. Pārējie manējie - pie Latvijas parlamenta ēkas sekoja norisei. Tāda viņa man paliks atmiņā - norisei sekojoša. Un pēcsecinājums - tagad viss būs savādāk un pa jaunam; žēl, ka tēvs šo dienu nepaspēja piedzīvot.
Pēc tam? Pēc tam visiem darbs še un tagad. Ar cēlumiem, kritumiem; ko labu, ko ne pārāk labu. Visādi. Bet ceļš top iets te un tagad.
Iet uz kādu pasākumu, kurā taps runātas patētiskas runas, kurā pūlis kaut kur fanātiski izdvesīs ko no saukļu cikla ar mirkļa patriotisma pieskaņu?
Man nevajag patētiskas runas, pūļa eiforiju un saukļus, lai mīlētu savu dzimto zemi, zemi, kurā uzauguši mani senči, zemi, kurā savu dzīvi veido mans dēls. Mīlestībai jau nevajag skaļu vārdu. Uldim Stabulniekam jau 1982.gadā izdevās savā dziesmā pateikt visu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru