Nu jā, tikai dažas domas. Un tā, vispārīgi piesitieni. Drīzāk jautājumi, nekā atbildes.
1. Joprojām nesaprotu, pat neatbalstu tos cilvēkus, kuri negatīvi izturas pret ebreju tautu. Kaut kā prasās teiciens "Nepateicība ir pasaules alga". Galu galā tieši ebreju tauta uzdāvināja pasaulei to vērtību, ar kuru pasaule dzīvo nu jau 2024 gadus.
2. Un tiešām neizpratne par jēdzienu Afroamerikānis. Tiesa, pirms izplūst šajā tēmā, sameklēju Vikipēdijā jēdziena skaidrojumu. Atrast ta atradu, bet labāk nepalika. Jo, ja ar šo jēdzienu ir gribēts uzsvērt pilsoņa izcelsmi no Āfrikas melnādaino tautu vidus, tad sanāk zināma Ziemeļāfrikā dzīvojošo arābu tautu diskriminācija. Jo, galu galā, Ēģiptē, Lībijā, Alžīrā un citās Ziemeļāfrikas Vidusjūras piekrastes valstīs dzīvojušie ir afrikāņi, jo diezgan daudzās paaudzēs dzīvo Āfrikā. Tāpat DĀR dzīvojošā baltās rases diaspora. Nu, cik nu no mana krokuskrīma pazares, kaut kas ir šķībi sanācis.
Un tā sauktais politkorektums te ir mazā sakarībā. Cik nu no mana ieskata, man nēģeris, aziāts, indiānis - tikai raksturlielums tam, kurai rasei pieder kāds pilsonis. Bez jebkāda cita zemteksta, tikai precizējošs nosaukums. Bez jebkāda cita zemteksta. Jo - vai tad nēģeris pārstās būt nēģeris, ja viņu nosauks par afroamerikāni? Taču, ka nē. Un tas, kurš būs tik pašapmierināts kukū un noniecinās otru cilvēku tikai tāpēc, ka ir citai rasei piederīgs, savu negatīvismu jebkurā frāzē, jebkurā variantā ieliks. Negatīvisms un pozitīvisms jau, pirmkārt, izskan "pasniegšanas veidā", nevis kaut kādā konkrētā nosaukumā.
Kā varbūt nelielu atkāpi, kaut arī paskaidrojošu atkāpi gribu pieminēt to, ka viena cilvēka vai cilvēku grupas negatīvajai attieksmei pret citu cilvēku vai cilvēku grupu ir visai maz sakara ar cilvēka rases piederību. Kā piemēru varu minēt pirmajā punktā pieminēto ebreju tautu, kurai blakus zināmā mērā var nolikt čigānus jeb romus, kā so tautu pēdējā laikā pieņemts dēvēt. Abas tautas ir eiropeīdās rases pārstāvji, tai pat laikā dzītas un vajātas gadsimtiem cauri. Un abas tautas, par spīti šai situācijai, ir spējušas saglabāt savu patību, kultūru, tradīcijas un daudz ko citu pozitīvi vērtējamu. Cieņa vismaz no manas puses.
Un kur vēl pasaules attieksme pret vācu tautu pēc Otrā pasaules kara...
Ir vērts aizdomāties.
3. Drusku par meinstrīmu, kas ir pašreizējais Krievijas izraisītais karš Ukrainā. Pie viena zinot, ka Krievijas armija ir klātesoša Sīrijā, Āfrikas valstīs. Kas arī ir ļoti neglīti no valsts, kura mēģina sevi pozicionēt kā miermīlīgu valsti, kura sajutusi draudus no Ukrainas, tādēļ tur esot iebrukusi.
Tad jautājums, un tikai teorētisks.
Labi, ar ļoti lielu fantāzijas devu pieņemsim, ka Krievijas kaimiņvalsts kaut ko perinājusi par sliktu Krievijai un tāpēc Krievija veikusi preventīvu pasākumu. Nu, zināmā mērā kaut kur kaimiņu būšanas. Ar nu ļoti lielu skepses devu un may be kaimiņi risina kaimiņu būšanas. Tad kāda kaktusa pēc Krievijas armija ir Sīrijā un Āfrikā? Tās zemes arī kaut teorētiski ir draudējušas Krievijai? Nopietni? It īpaši Āfrikas valstis, kurām ir vesels vezums ar kaudzīti savu, iekšējo problēmu?
Labi, atgriežoties pie punkta pamattēmas, ko gribēju pateikt.
Krievijas ekonomika laikam jau tagad strādā nedaudz pastiprinātā režīmā militārām vajadzībām. Jo jānodrošina vajadzības trim militārās darbības punktiem (Āfrikas valstis, Sīrija, Ukraina). Un jau ir bijusi brīvprātīgi obligātā papildus mobilizācija. Ir bijusi karotāju vervēšana citās valstīs. Labi, pieļauju, ka ir kādas militāro darboņu rezerves kalējam "kirdik" mirklim, bet tas tomēr nemazina, ka tajā valstī kaut kas sācis strādāt pastiprinātākā režīmā, jo radušās zināmas problēmas. No cikla par karošanu vairākās frontēs vienlaicīgi.
Tad mani reizēm apmeklē domiņa no cikla "Bet ja nu...?". Proti, Japānai kā Otrā pasaules kara sekas izveidojušās zināmas pamatotas teritoriālas pretenzijas pret Krieviju (pieļauju, ka Ķīnai arī varētu būt kāds viedoklis sakarībā ar varbūt tomēr Ķīnai piekritīgām teritorijām). Tad nu - kāpēc arī nē? - Japāna varētu (un varbūt arī Ķīna) sākt kādas nebūt aktīvas darbības savu teritoriju atpakaļdabūšanai (ieskaitot kādus militārus pasākumus, ja nu citādi nekas nesanāktu).... Un varbūt vēl kāds varētu ko atcerēties no šī cikla... Nu, tādējādi... Vispār, pat tik lielai valstij, kā Krievija ir kāds resursu, citu iespēju limits, pēc kura sākas "kuģa grimšana", jo sāk pārstāt "pavilkt". Un kas zina, kā beigtos situācija, kurā Krievijai ir smaga ***. Vēl smagāka, nekā šobrīd...
Protams, tajā valstī "pie stūres" ir kaut kas, kuram "kabatā" ir sarkanā poga un tāszemes "Ja mirt, tad ar mūziku". Un tāds pats sabiedrotais Ziemeļkorejā. Tikai - ja Krievijā mītošajiem ir kādas nebūt teorētiskas iespējas kā nebūt daļēji izdzīvot situācijā, kad kremlēns to pogu nospiedis un saņēmis pretī citu nospiesto pogu "dāvaniņas", jo - tajā valstī ir ļoti daudz lielu, neapgūtu teritoriju. Teritoriju, uz kurām ir iespējas pabēgt tiem, kuriem nu jel kā izdodas... Bet Ziemeļkoreja - tāds punktiņš kartē, kuram kaimiņi tomērt spēcīgāki. Ja kekss Ziemeļkorejā to pogu nospiedīs, tad atbildes spiediens Ziemeļkoreju notīrīs visu un pilnībā gan kartē, gan realitātē ar visu, kas tur ir., tautu ieskaitot. Nu, es tiešām tikai teoretizēju.
Labi, paspriedelējos... Un, kā vienmērt, esmu atvērta konstruktīvismam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru