Tik par savu klišeju, stereotipu un tamlīdzīgu būšanu pārvērtēšanu mūža garumā. personiskajā pieredzē balstīti secinājumi. Un - zinu, ka šīs tēmas esmu jau agrāk pieminējusi, dodu linkus uz dieviem rakstiem tēmā noteikti (ja kāds vēl ko atradīs un komentārā norādīs, būšu tikai pateicīga): 2022.gada raksts par klišejām domāšanā un šī gada marta raksts par klišejām, tik papildus rakursā. Šoreiz daudz neko neizplūdīšu, samērā īsi mēģināšu pateikt galveno.
1. Visupirms par kustību invalīdiem (tagad modīgajā politkorektumā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām kustību jautājumos). Man bija savā ziņā padomijas laikos iepilināta tāda kā deguna raukšana un zināma "šķaudīšana" šo cilvēku virzienā. Ne īsti negatīva, bet "ko viņi nesēž pa kaktiem, bet klimst apkārt dizainu maitājot". Nu, kaut kas no šī cikla.
Un tad, kad jau šīs brīvvalsts laikā sāka viņu vajadzībām pielāgot kaut tās pašas ieejas sabiedriskajās un citās ēkās (un laika gaitā arī daudz ko citu) - nu, bija zināma "Vai tiešām? Nu, beidziet....".
Un tad... Un tad - opā! Tās pielāgotās ieejas ēkās taču ir ērtas visiem, ne tikai cilvēkiem ratiņkrēslos; ilglaicīgā braucienā vilcienā no A uz CC4 ir jauki parunāt ar nejaušu ceļabiedru, un kas no tā, ka viņš ratiņkrēslā?; sabiedriskajā transportā ar ieejas pielāgošanu brauc arī ratiņkrēslos sēdošie - nu, brauc un brauc, un tālāk?. Tā pamazītēm tā dzīve ieviesa korekcijas pozitīvā virzienā. Kaut kā nemanot tā deguna raukšana un "šķaudīšana" "aizgāja puķdobē krustdūrienus izšūt". Jo - mēs esam līdzcilvēki. Un pie viena - kurš var garantēt, ka es, tu, kaimiņu Ješka ar šobrīd veseliem locekļiem jau rītu nenonāks ratiņkrēslā kaut kāda iemesla dēļ? Nu, kaut kā tā.
2. Kaut kā līdzīgi nedaudz sanāca ar klišeju par Psihoneiroloģisko slimnīcu Tvaika ielā Rīgā, tautā sauktu par Trako māju. Kamēr pati netiku praktiski saskārusies ar šīs slimnīcas darbību, bija tā deguna raukšana un izteikts, vēl padomjlaikos laikos iepotēts, negatīvisms šīs slimnīcas specifikas virzienā. Pat vēl lielāks, kā pret cilvēkiem ar kustību īpatnībām. Tikai laika gaitā attieksme mainījusies līdz "slimnīca kā slimnīca ar savu specifisko ievirzi".
Un ir pārstāts justies vainīgai, ka dzīve piespēlējusi situāciju, ka man ir jāizmanto šīs slimnīcas piedāvāto, lai "ierakstītos pagriezienā" saskaņojot sevi ar apkārtējo vidi. Un laikam esmu pirmā, kura "uzbrauc" publiskā telpā visiem, kuri savā attieksmē ir klaji negatīvi attieksmēs pret konkrētu slimību cilvēkiem un slimnīcu, kurā garīgās saslimšanas tiek koriģētas.
Diemžēl sabiedrībā pret cilvēkiem ar garīga rakstura problēmām ir nu ļoti negatīvāka attieksme nekā pret cilvēkiem ar kustību problēmām. Kaut arī nu neviens nav pasargāts no tā, ka kaut kas paša galvā var "saiet greizi" tik ļoti, ka jālūdz palīdzība tajā slimnīcā strādājošiem specialistiem.
3. Esmu pateicīga Ludzas pilsētai, tās iedzīvotājiem, ka "izravēja" manu klišeju par to, ka Latgale ir nekā un nodzēries reģions, kurā nekā cita, kā alkoplūdi nav. Daudz te neizplūdīšu, Manas domas par Ludzu un Latgali kā tādu var palasīties rakstos ar etiķeti Ludza.
*****
Par alkoholismu un narkomāniju. Nedaudz šai tēmai pieskāros 2020.gada septembrī. Gan jau ka varbūt vēl kādos rakstos arī vēlāk. Ja "sastapsiet", padodiet ziņu.
Te tā pavisam laikam ka nedaudz. Un gadījumam, ja kādam radu, draugu, paziņu lokā ir kāds, kas ar kaut vienu no minētām problēmām aizrāvies. No savas pieredzes varu par aklolietošanu ieteikt variantu.
Te man sanāca divi punkti:
1. Aprunājos ar sevi un izvērtēju savu laiku, naudu un veselību, uzdevu sev jautājumu: "Vai man tās mantas ir tik daudz, lai es varētu to visu tērēt kaut kam ne pārāk labam?". Sapratu, ka nu nav tik daudz, un, opā - nav nekādas vēlmes ar ko tādu nodarboties;
2. Pie viena sapratu, ka ir daudz jaukāk pašai ar smaidu stāstīt savus piedzīvojumus, nekā sarkstot klausīties kā par tiem stāsta citi, par cik pati neatceros.
Kā kurš, kādām metodēm "nokāps no korķīša" - jau dziļi individuāls pasākums.
Un pie viena - esmu ļoti pateicīga savam diezgan tuvam lokam, kurš izturēja manu melno periodu dzīvē un nepameta mani. Apbrīnoju viņu izturību un šī izturība ir nopietna motivācija nenorauties vēlreiz...
Tas īsumā. Ja kas ienāks vēl prātā, padomāšu, kā un kur izteikties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru