1. Zinu jau zinu, ka atkal cilāšu jau cilātu.
Un par mūsu vēsturi un mūsu tautas vietu vēsturē.
Manai paaudzei vēsturi mācot tika zināmā mērā noklusēti daudzi fakti, kas saistīti ar latviešu vietu vēstures līkločos. Jo neierakstījās kopējā komunisma slavināšanas korī. Mūslaikos tie reiz noklusētie fakti tiek celti gaismā, bet plauktiņā top nolikti putēšanai un zināmai aizmiršanai tie fakti, kuri bija padomju dogmu vēstures mācību grāmatās.
Un tādi it kā sīkumi, kā padomju gados runāja par Latviešu divīziju (nepretendēju un vārda "divīzija" precīzumu, bet bija atsevišķa latviešu karaspēka vienība padomju armijas sastāvā Otrā pasaules kara laikā), bet "aizmirsa" par latviešu leģionu Vācu armijas sastāvā. Mums dikti stāstīja par latviešu komjauniešiem un komunistiem, Samsona vadīto partizānu vienību tā paša kara laikā, bet "piemirsa" par latviešu militārajām vienībām, kuras darbojās pret padomju okupācijas varām ilgus gadus pēc 1944.gada. Tāpat ir ar rakstniekiem. Un vēl daudziem citiem.
Ir vērts izlasīt grāmatu, par latviešiem PSRS varas virsotnēs.Ir vērā ņemams Ulda Ģērmaņa raksts par latviešiem Padomju Savienībā pagājušā gadsimta 20. - 30.gados. Šur tur neta ārēs esmu sastapusi informāciju, ka tajos gados iekš NKVD struktūrām bijis nu ļoti daudz latviešu...
Vispār, var daudz un dikti runāt riņķī un apkārt. Tēma šobrīd ir neizsmelta aka. Un, tikai novērojums, par cik mana dzīve ievijusies divos dažādos valstiskos veidojumos, - katra iekārta, savu iemeslu vadīta, noklusē sev neērtus vēsturiskus faktus. Lecot no viena grāvja cita, tai pat laikā grāvja funkcija nemainās no tā, kurā ceļa pusē tas grāvis atrodas. Galu galā - iešanai uz priekšu vajadzīgas abas kājas. Un - kāju sakarībā un es nerunāju par objektīvo realitāti, kurā to kāju reāli nav, - ir tikai jautājums: ja modē sāks būt labā kāja, tad cirtīsiet nost kreiso kāju? Un pēc tam labo, jo modē sākusi kļūt tā otrā kāja? Mīļie, pāri paliks tikai rumpis, kuru relatīvi viegli pārcilāt no viena kakta uz otru pēc cilātāja, nevis rumpja ieskatiem.
Tas tā, par kaktusiem.
2. Mani fascinē kaut kādu notikumu, kādu parādību aculiecinieku stāsti, kuros figurē precīzs attālums no liecinieka līdz novērotajam objektam (un vienalga, horizontāli vai vertikāli esoša). Te nu man iestājas "kukū.... tu ar mērījumiem nodarbojies vai arī tomēr vēroji to objektu/notikumu?". Un kurš vērotājs vērošanas procesā domā par to, cik precīzi tālu tas vērojamais atrodas? Vai tiešam ir kāds/kādi, kuri "Tā, ieraudzīju un - Objekt, apstājies, kamēr izrēķināšu to attālumu līdz tevīm un pēc tam tikai pavērošu to, ko tu darīsi! Nu nav realitātē precīzu attāluma skaitļu kaut ko pēkšņi ieraugot. Pārstāstā vienmēr figurē tēlainība un "attālums apmēram tāds, kā šeit no A līdz kaķēnam, varbūt drusku tuvāk/tālāk". Kur tuvāk/tālāk ir nekonkrēts, "stiepjams" jēdziens.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru