Doma uzrakstīt šo manī krājusies jau kādu laiciņu lasot, reizēm dzirdot visu to šolaiku vecāku sūkstīšanos publiskā telpā par to, ka bērns, ieejot pusaudzības fāzē, kļūst slikti vai pavisam nekontrolējams. Un vecāku izmisīgo brēcienu pēc palīdzības.
Nē, es nesaku, ka tā pārejas vecuma problēmu risināšanā nevajag kādu psiholoģisku palīdzību vecākiem un arīdzan bērnam. Vajag un diezgan bieži vajag. Bet - vispirms tomēr ir pašu darbs, arī kādu psiholoģijas speciālistu meklēšana u.tml. Nevis vienkārši "iebļaušana" publiskā telpā ar "viņš neklausa, ko darīt?". Un tad pašam neko nedarīt, tikai lasīt visvisādus, reizēm pat diametrāli pretējus, ieteikumus darbībai.
Galu galā - tas, ko pieņemts saukt par pārejas vecumu, nav nekas jauns. Šis periods ir vecs kā pasaule un katra iepriekšējā paaudze ir "izgājusi" caur šo periodu. Periodu, kurā organisms pārkārtojas no viena statusa citā. Bioloģija elementārā. Un šis ir tas gadījums, kad mammām un tētiem vajag padomāt "Un kā mani vecāki rīkojās, kad man šis periods bija?".
Nē, nesaku ka "bezierunu paklausībā" tipa manu vecāku rīcības modelis jāprojicē uz manu bērnu. Jo ir trīs dažādu paaudžu personības, un - kas der vienam, ne vienmēr der citam. Bet vadlīnijas jau paliek nemainīgas - iespēju robežās pastiprinātāka kontrole pār to, ko tas pusaudzis dara (ne jau visur un visu laiku to bērnu aiz rociņas līdzi vadāt; ir citas, katrā gadījumā individuālas, metodes kā zināt par bērna gaitām); runāt, runāt, runāt ar to "bumbuli" tā, lai viņš pats pie kaut kādiem secinājumiem nonāk. Ļaut "pašam krist un pašam celties" tajā pat laikā būt kaut kur blakus, viņam sasniedzamā attālumā...
Te var rakstīt daudz un dikti.
Man ir radies iespaids, ka šie vaimanātāji apzināti aizmirsuši to savas dzīves periodu, kurā pašiem bija šis organisma pārkārtošanās periods ar visām hormonu vētrām. Vai arī iestājies "Negribu, lai bērns atkārtotu manas kļūdas". Še nākas apbēdināt - tas bērns neatkārtos jūsu kļūdas, viņš pieļaus SAVAS kļūdas. Viņš taču nav jūsu klons, viņš ir kaut kas pavisam savs.
Un nekad nemēģiniet to "auru laikā" esošo pusaudzi ielikt jel kādos rāmjos no cikla "Es zinu, kā pareizi un tev jādzīvo tā, kā es to teicu". Un "ja tu nedarīsi, kā es teicu, es no tevis atsakos". Galīgi garām.
Protams, ar pastiprinātu uzmanību pusaudža vecumā esošo bērnu neizdosies ielikt kaut kādos vispārpieņemtos rāmjos, bet var kaut nedaudz, uzmanīgi darbojoties, ievirzīt jel kādās saprātīgās sliedēs. Un veidos pats savu, unikālo, dzīves modeli, kurā būs vieta jums, saprātam un jel kādai saskaņai. Un neatsakieties no sava bērna tikai tāpēc, ka viņš, ejot cauri pusaudzībai, rīkojas kaut kā ne tā, kā teorētiski vajadzētu. Pusaudzība ir sava veida taustīšanās periods, un tikai.
Labi, aizrāvos. Pati savulaik neesmu bijusi no tiem "ērtajiem" pusaudžiem, arī pēc tā pārkārtošanās vecuma ir visādi "brīnumi" dzīvē bijuši. Bet esmu pateicīga tiem tuvajiem cilvēkiem, kuriem arī šis mans periods nebija viegls, bet viņi ir kopā ar mani. Esmu patīkami pagodināta, ka ir izdevies nepazaudēt dēlu līdzdzīvojot viņa "vistrakākajos" gados.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru