Nu jā, atkal kārtējā paprātuļošana par dažādām tēmām. Iespējams, kur atkārtošos teiktajā. Neņemiet ļaunā, ja tā sanāks.
1. Nedaudz aizdomājoties par cilvēku attiecībām. Var jau būt, ka virspusīgi, bet laikam ka tiešāk.
Par sievieti, kura "vīriešus maina kā cimdus" vai arī "viens vīrietis "palieto" un tad cits", saka bieži vien, ka viņa "iet pa rokām". Nu, kaut kā no šī cikla. Tad sakiet, kāpēc pēc analoģijas principa "brunču mednieku" nevarētu dēvēt par "pa rokām ejošais vīrietis"? Pie kam tāds, kurš zināmā mērā piemaksā par to, lai "ietu pa rokām"? Jo - ja īsā laika periodā vīrietis "nomaina sievietes sev blakus"? T.i. "iekaro" vienu, pēc nākamo un tā tālāk - nu, tiešām, "iet pa rokām" un pats par to vēl priecājas...
Tas tā, par putniņiem vakara krēslā.
2. Sāku pamazām pierast, ka manu lasītāju loks palielinās. Tik savā ziņā nelielu izbrīnu rada tas, ka pēdējo mēnešu laikā lielākais lasītāju skaits ir no Honkongas un Singapūras. Pie kam izteiktāk tiek lasīti pavecāki, vismaz gadus sešus veci, ieraksti. Zināma neizpratne. Bet tas nu tā, varbūt kādā mirklī "pieleks" tas, no kurienes "kājas aug" šai parādībai.
3. Reizēm nākas sastapt cilvēkus "no pagātnes", kuri joprojām dzīvo ar "tu izdarīji nejauku lietu, tu esi nejauka tāpēc un vispār" negribot saskatīt to, ka ir noticis darbs ar "kļūdas labojumu", nejaucība iespēju un līdzekļu robežās mēģināta (neatkarīgi no veiksmīguma pakāpes) sagludināt un pārvērst par jaucību.
Vispār, sastapt cilvēkus, kuri dzīvo manu pagātnes kļūdu un nepareizību laikā pat nepamanot, ka krietns laiks pagājis, daudz kas pamainījies un vispār tās pagātnes problēmas sen jau izrunātas, saprastas un iespēju robežās plauktā noliktas kā "noiets etaps, kurš saprasts, kā nebūt pielabots, lai turpmāk kas līdzīgs neatkārtotos".
Ceru, ka pārāk nesaviņķelēju. Bet nu - sanāk tādus cilvēkus reizēm sastapt un pēc neilgas sarunas pabēgt kaut virtuāli ar domu nemēģināt vairs sastapt.
Vienkārši, man ne pārāk (maigi sakot) patīk cilvēki, kuri iesprūduši pagātnē uz ļoti ilgiem laikiem pat nepamanot, ka starp pagātni un tagadni ir laiks daudzu gadu garumā. Cik nu no mana krūma pazares, tādi cilvēki vienā mirklī ir pārstājuši dzīvot, iekonservējušies dzīviem vēl esot. Un tas vairs nav jauki.
Nē, nesaku, ka visas pagātnes nejaucības jānoliek plaukta tumšākajā stūrī un jāaizmirst. Nē, ne visas un ne visu iespējams aizmirst. Vienkārši - jāatrod analīze tam, kas bija tad un kas ir tagad. Kas pamainījies laikam ritot un vai es/kāds cits/vai kas nu tur vēl redzēja citu iespēju rīcībai dotajos apstākļos. Nu kaut kā tā.
Katrā gadījumā, vieglāk pašam paliks, ja daudz ko saprotoši atstās tur, kur tam jābūt - aiz muguras, pagātnē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru