Tēmā par šo esmu malusies dikti un daudz dažādos rakursos. Par vecāku atbildību bērnu dzīves ceļā. Proti, par to, ka par to, kā iekārtojas un noregulējas bērnu dzīve, visupirms ir atbildīgi vecāki. Pirmām kārtam mātes, pēc jau tēvu atbildība un tā tālāk. Kārtējo reizi atkārtošos, bet visādi pulciņi, skolas, augstskolas un tamlīdzīgas būšanas (pat uz ielas, pagalmā vai kur citur sastaptie cilvēki) ir tikai piedeva mājās veiktajam audzināšanas procesam. Visāda veida iestādes, kurās tas bērns nodarbojas ārpus ģimenes audzināšanas, tam bērnam iemāca to, ko nemāk iemācīt vecāki.
Ja vecāki burkšķ "Es n-desmit vietās strādāju, lai tam bērnam būtu, mājās atvilkos, labi ja pārgulēt, bet tas nepateicīgais bērns....!", man uzreiz "Kukū! Tu biji tikai "bildīte" bērna dzīvē, bērnam jau vajag ne tikai pīrādziņu pusdienās, viņam vajag arī sarunas ar vecākiem, kādi kopīgi pasākumi, kaut makšķerēšana kopā ar tēti vai multfilmas noskatīšanās kopā ar mammu" (vispār jebkas, kas kopīgi darīts). Tikai un vienīgi materiālā nodrošināšana ir zināma "atpirkšanās" no audzināšanas darba. Un formāla sava pienākuma veikšana.
Un skolas vai kādas citas iestādes lamāšana par to, ka bērns uzvedās tā, kā uzvedās vai ja rodas kādas citas problēmas bērna saskarsmē ar apkārtējo pasauli, ir savas atbildības pārcelšana uz citiem pleciem. sava kukū adekvātuma atzīšana.
Nē, nesaku, ka esmu bijusi balta, pūkaina dieva dāvana kā māte. Ir visādi gājis un joprojām iet visādi. Joprojām neesmu pārliecināta, vai esmu rīkojusies un joprojām rīkojos pareizi un tā, kā it kā vajadzētu. Attiecībās ar dēlu iet pietiekami raibi. Bet ir gandarījums, ka viņš, par spīti manām audzināšanas darba "tūkām", ir tajā punktā, kurā ir un iet tālāk. Tajā pat laikā jūtos zināmā mērā atbildīga par to, lai kas nenoietu greizi. Nu, kaut kā tā. Ceru, ka saprotami ideju izteicu.
Un mani ļoti stipri nodarbina doma par vecāku atbildību tajos gadījumos, kad viņu lolojums sastrādā kaut ko TĀDU, par ko iestājas jau kriminālatbildība. Drusku šo domu izteicu nesenajā ierakstā par domam un atziņām, raksta trešajā punktā. Drusku izvērsīšu.
Ja cilvēks apzināti kaut ko nejauku izdara, protams ka viņš par to ir jāsoda. Bet, cik nu no mana kanēļkrūma pazares, tad paralēli par šo nodarījumu pabargi jāsoda vecākus. Viņu bērns, viņu audzināšanas vai neaudzināšanas darba sekas. Protams, bērnudārzos, skolās tā negatīvā bērna vecākus sauc uz skolu un runā ar viņiem, tik tā runāšana reizēm tukšgaitā, jo vecākiem "nepielec".
Gadījumos, kad "kekss" nonācis kriminālatbildībā tik tālu, ka jau ieslēdzas tiesas sēde ar visu no tās izrietošo nosodošo spriedumu, cik nu mana ideja ieslēdzas, - jā, ar to tiesas spriedumu tam "keksam" konfiscē visu materiālo, ko vien var konfiscēt, uzliek papildus kaut kādus naudas sodus, bet cietumā - lūdzu vecākus. Jo viņu audzināšanas darba "produkts" izrādījies tik nekvalitatīvs, ka nonācis līdz tiesas sēdei.
Cik nu man tā ideja pieklauvējusi, jo bargākus sodus uzliks vecākiem, neatkarīgi no tā bērna-pārkāpēja vecuma, par bērna pārkāpumiem, jo vairāk viņi piedomās pie pašu darba un atbildības bērna audzināšanā. Un netēlos baltus un pūkainus cietējus visā citā vainojot apkārtējo pasauli. Galu galā - mēs esam spogulis tam darbam, ko mūsos ielikuši mūsu vecāki, mūsu bērni atspoguļo mūsu darbu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru