Karjeras jautājums

Uz šo domu izplūdumu mani zināmā mērā pamudināja Ulda Rozenfelda šī gada 26.februāra ieraksts viņa blogā Baltais runcis. Ar domu paskatīties uz esošo problēmu drusku no cita skatu punkta.

Jā, bērni dzimst mazāk, pensionēšanās vecums paaugstinās. Ar vien vairāk pensijas vecuma cilvēki turpina savu darba mūžu.

Bet. Tas, ka pensijas vecuma cilvēki turpina aktīvu darbošanos darba vietās, sabiedriskajā lauciņā u.tml. nav vienīgi šodienas skarbā realitāte. Tas ir bijis daudzos laikos. Mana vecāmamma pa tēva līniju vēl tālajos padomju laikos, kad nekas nevēstīja par tuvo PSRS sabrukumu, turpināja strādāt arī pēc pensijas vecuma sasniegšanas ļoti ilgu laiku. Un, ja nu kas, visādas slimības un veselības problēmas viņai "uzbruka" tieši tad, kad bija beigušās darba gaitas. Nevis lēnām un pamazām, bet gandrīz vai pēc elektrības slēdža principa - kā tapa "izslēgta" iešana uz darbu, "ieslēdzās" slimošanas. Tik tā, viela pārdomām.

Kārtējais - domājiet paši, tik mans viedoklis

Protams, laikam ka esmu jau šo cilājusi. Noteikti cilājusi.

Par valdību, vēlēšanām un neapmierinātību ar valdību.

Kaut kad sen, sen pati biju zināmā mērā padevusies pūļa psiholoģijai un zināmā mērā iekļāvos tajā straumē, kura par visu un visu laiku lamāja tos, kuri tajā valdībā darbojas. Nezinu, cik ātri, bet kaut kā nemanāmi no šīs vispārējās pūļa psiholoģijas straumes izdevies jel kā izkāpt un uz visu to ņezgu paskatīties no cita rakursa.

Pirmais jau tas, ko gribas akcentēt joprojām - mana valsts sākas ar mani. Tik tad, kad būšu sakārtojusi sevi, varēšu pamazām kārtot arī visu citu augošā progresijā. Tobiš, ja ir sakārtota mana patība, varu sakārtot savu istabu, savu dzīves vidi. Pēc tam secīgi to, ko varu izdarīt un sakārtot tālāk, ārpus, aiz manas dzīves vides. Atrast domubiedrus vai ko tamlīdzīgu un sakārtot nākošo kārtojamo. Un tā uz priekšu. Viss sākas ar paša "es daru".

Pāri Ķīšezeram

Nu, jā. Tiešām pārgājām tam ezeram pāri. Toms saaktivizēja pāriet vēl dienas saulainajā pusē. Ar zemtekstu - nokļūt tomēr līdz tai Sužu kāpai, līdz kurai augustā tā arī nenokļuvām.

Tad nu tā. Došanās uz turieni. Vispirms no mana gala (vispār, no visiem galiem tu var nokļūt) aizbraucām līdz autobusa pieturai Ostas iela, tad no tās pa ceļu līdz ezeram. Man uznāca tāds īss "es tomēr neparakstos", kuru Toms ātri apturēja ar "atpakaļgaita atceļas un saule spīd". Tad nu gājām. Uz ezera mazāk bildēju, vairāk iespringu no cikla "Ka tik nebūtu tas gabals jāiet atpakaļ kaut kādu objektivitāšu dēļ". Bet pārgājām bez piedzīvojumiem. Ledus normāls, ar sniegu pieklāts. To sniegu vēl vējš piedzenāja. Kaut kā pūta ne īsti no aizmugures, ne īsti no labā sāna...

Tā Sužu kāpa tiešām ar kārtīgu betona žogu noslēgtā teritorijā. Tas žogs aizvilkās līdz par krasta malai. Nācās no tās teritorijas līst vietā, kurā citā gadalaikā būtu ūdens līdz ceļiem vismaz un tad kārpīties pa pastāvu krastu otrā pusē augšup. Un, kad jau bijām aiz žoga atļautajā, publiskajā teritorijā, bija dzirdams, ka tur, tajā slēgtajā teritorijā, kāds lokālas izcelsmes braucamrīks tipa apgaitu veic; laikam mēs izspīdinājāmies novērošanas kamerās. Mājās ielīdu neta ārēs sameklēt ko konkrētāku par to Sužu kāpu un pirmais šķirklis, kuru atvēru, saturēja informāciju, ka tur ir slēgtā armijas teritorija. Ups. Izpalikām no skaidrošanās un pierādīšanas, ka mums tās militāro būšanu noslēpumainās lietas nemaz nav aktuālas, par to, ka mums tā kāpa interesēja kā kapa, kā smilšu veidojums, kā dabas objekts. Un tikai.

Tagad bildes.

Linki, atkal. Kā nu es bez tiem

 Latvieši Latvijā, pasaulē

1. Latviešu kopiena Turcijā.
2. Viņi izveidoja Oregonas latviešu biedrību.
3. Reiz bija latviešu zemnieku kolonija vārdā Lauri Pleskavas guberņā pie Pečoriem.
4. Kanādā dzīvo viena no pasaules vecākajiem cilvēkiem - Rīgā 1912.gadā dzimusī Margarita Romana, kurai drīzumā paliks 113 gadi.

Paredzama lekcija par kospleja subluktūru Latvijā

Šī gada 1.martā Rīgas Centrālās bibliotēkas filiālbibliotēkā Iļģuciems Lidoņu ielā 27 k-2 (No centra var nokļūt ar 25.trolejbusu braucot līdz pieturai Cementa iela, tālāk nav grūti noorientēties) plkst.12.00 būs lekcija par kospleja subkultūru Latvijā. Lektors - Sergejs Parvatkins, zīmola UniCon dibinātājs un ar šo zīmolu saistīto pasākumu organizators. Ja nu kas, ar UniCon saistītās aktivitātes notiek Rīgā un jau 13 gadus.

Šis teikums ir links uz sīkāku informāciju Rīgas Centrālās bibliotēkas mājas lapā.

Pa ceļam uz, Salaspils botāniskajā dārzā, pareizāk - tā oranžērijā

Iemesls izlekšanai uz turieni - uzdāvināt vedeklas mammai manu grāmatu. Tad nu piekabinājām tikšanās mirklim paklimšanu pa botānisko dārzu. Laiks jau arī tāds patīkams, saulīte spīdēja, sniegs balti saklājies. Ziema laikam atjēgusies, ka viņai baltai jābūt un pēdējā savā mēnesī iedzen iedzenamo. Iesākuma bildes - tiešām pa ceļam, caur vilciena logu uzņemtas. Ja kas, oranžērijā bija viena gleznu izstāde, ko arīdzan pabildēju. Un pašā botāniskajā dārzā - viņiem tur ir sniega tīrāmais robotiņš, kurš izskatās kā maza puikas rotaļu mašīnīte. Tik tā arī nesapratu - tam tā kustēšanās ieprogarmēta vai arī tas top vadīts ar tālvadības pulti.

Laikam nedaudz īgnuma

Nu jā, reizēm tas īgnums parādās. Jo vietnē Facebook reizēm parādās tendenciozi "biedēkļi" no cikla "viss ir slikti, valdība pēē". Kaut kā tā, pie viena reizēm minētās vietnes PM saņemu ziņas, kurās atrodami linki uz vietni Pietiek.com. Un top ignorēti mani lūgumi linkus uz minēto vietni man nesūtīt, jo tā vietne mani, maigi sakot, neinteresē. Savas tendenciozās nostādnes dēļ un rakstu komentētāju klaju savstarpēju "kasīšanos" un nekonsekvenci komentāros.

Visur tur, ko nu minēju, - tikai un vienīgi "viss ir slikti, amatpersonas ir paavisam sliktas un nepareizas". Un tādā garā.

Laikam kastings

Nu, jā. To drīzāk var saukt par sīkpiedzīvojumu. Bez nopietnas cerības uz to, ka tiešām nostrādās un būs jel kādas cerības tapt uzaicinātai uz jel kādas filmas masu skatiem. Tiesa, masu skatos esmu reiz kaut kad sen piedalījusies divām filmām, bet nokļūšana tajos masu skatos noteikti nebija ar kādas nebūt kastinga firmas palīdzību.

Bet visu pēc kārtas.

Pagājušā nedēļā man piezvanīja viens izbijis kolēģis, kuru zināju tajos laikos, kad strādāju Norstat Latvija AS. Viņš piedāvāja pieteikties vienā samērā nesen atvērtā kastinga firmā, kura veido datu bāzi priekš filmu ražotājiem, kuri meklē perosnāžus masu skatiem. Tiesa, firmas nosaukumu neminēja. Toties minēja to, ka tai firmai par vienkārši reģistrāciju jāiemaksā vienreizējs maksājums 21na eirika apmērā. Man ieslēdzās tāds "Hm, naudiņu ta iemaksāšu, bet kur garantija, ka tikšu jel kādā masu skatā pārskatāmā nākotnē?". Un, ja nu kas, man (un domāju, ka ne man vienīgai) nav tādas, kaut centos mērāmas, naudiņas, kuru maksāt par negarantiju, "nezinu, par ko". Pie kam, filmētāji paši maksā tām kastinga firmām par to, ka tās firmas viņiem piemeklē personāžus masu skatiem. 

Pastāstīju šo sarunu Tomam. Tam tādas pat domas. Un - "feisbukā ir vismaz viena grupa, kura nodarbojas ar kastingoošanu un par velti". Viņš pie viena atrada feisbukā vienu tur iereģistrējušos firmu, kura akurāt aicināja dažāda vecuma cilvēkus iereģistrēties, iebildēties viņu datu bāzē. Un par velti. Interesentu pieteikumiem veltītas divas dienas. Viena bija vakar, to kaut kā nosēdējām mājās. Otra bija šodien, tad nu aizbraucām. 

Lekcija par Isekai žanru japāņu anime kultūrā

Šodien aizkūlāmies uz lekciju Iļģuciema bibliotēkas telpās par Isekai žanru japāņu anime kultūrā. Šis teikums ir Vikipēdijas šķirklis par šo anime virzienu, diemžēl valodā, kuru nepārvaldu pietiekami labi - angļu valodā. Lektors - Aivars Liepa. Stāstīja aizrautīgi. Un klausītāji arīdzan bija padaudz.

Iļģuciema bibliotēkā atkal izstāde

Tas viss no sīkām pērlītēm.

Ceru, ka kādam arī noder mani linku vākumi

Vispirms par Barikāžu atceres pasākumiem. Un manī joprojām ir neatbildēts jautājums - Kur bija drosmīgie Rīgas aizstāvji, kad pa pilsētas ielām braukāja ienaidnieka tanki? Tonakt izstaigāju pavisam kluso pilsētu un ļoti tukšo Centrālās stacijas ēku. Bija cilvēku minimums un nāves klusums pilsētā. Aizstāvjiem dūša papēžos iebēga? Tik jautājums, kuram man vēl nav atbildes.

1. Barikāžu laiks: pārdomas un atskats uz tā laika norisēm.
2. Zem janvāra debesīm. Barikāžu dalībnieka atmiņas.
3. Vēl drusku par Barikāžu laiku.

Latvieši Latvijā, latvieši pasaulē.

Izleciens apskatīt izstādi Stacijas laukumā un pēc aizleciens pēc "Straumes" tēmas krāsojamās grāmatas autoru autogrāfiem

Jā, nu netīšām sanāca divi notikumi vienā dienā. Ideja jau bija apskatīt brīvdabas izstādi Stacijas laukumā, pēc nedaudz iepirkties, nedaudz ieskriet pie dēla, pateikt viņam "labrīt" un tad mājās. Bet sanāca savādāk - viņš piesvieda gandrīz vai obligātorisko ideju par došanos pēc autogrāfiem. Nenožēloju. Bildes secīgi būs no abiem pasākumiem.

Bet nu pēc kārtas. Sākšu ar brīvdabas izstādi Stacijas laukumā. Tut, protams, tās izstādes ir regulāras. Ekspozīcija periodiski mainās. Bet šīs izstādes pieteikums mani uzrunāja. Tāpēc arī bija izleciens.

Ieleciens Sarkandaugavā

Tomam sagribējās no bibliotēkas vienu grāmatu paņemt uz mājām pētīšanai. Vecmīlgrāvī tā grāmata tikai lasītavā pieejama, tāpēc tuvākā bibliotēka, kur uz mājām varēja dabūt, bija Sarkandaugavā. Tad nu lecām uz turieni. Kā papildus ideja - apskatīt tā nostūra baznīcu. Ar baznīcu abloms sanāca - tik no ārpuses un pāri žogam. Nācās samierināties ar esošajiem ārskatiem. Un arī lielākai pastaigai šodienas piektais gadalaiks neaicināja. Bet bildes kādas tomēr sanāca nedaudz.